Aktualitātes
Diāna Zande: Ko daru es, lai Latvijas cilvēki virzītos uz zinātību?
Kad es pievienojos Kustībai “Par!” pirms gandrīz diviem gadiem, apzinājos to, ka esmu PAR daudzām pārmaiņām, un biju gatava strādāt, lai īstenotu tās par labu cilvēkiem un mūsu valstij. Un gribu to joprojām. Un man ir patiešām svarīgi šodien būt šeit kā daļai no Kustības “Par!”.
Šogad mēs ar biedriem un partijas valdē esam daudz runājuši par izglītību, par zinātību. Starp mums ir visdažādāko profesiju pārstāvji, savas jomas lietpratēji, arī daudzi izglītības un zināšanu cilvēki – pedagogi, skolu direktori, mācībspēki augstskolās, profesori. Neatkarīgi no tā, kādi ir Kustības “Par!” definētie mērķi vai uzdevumi, mēs savā darbībā nemitīgi parādām, ka esam par zināšanām, par izglītību, par kompetentiem lēmumiem, kas pieņemti ar izpratni un par atbildību, ko tie uzliek – mēs esam par darīšanu.
Mēs esam maza nācija, un mūsu kļūst arvien mazāk. Ir pavisam skaidrs, ka nevaram atļauties zaudēt to spēku, ko dod izglītība. Domājot par to, kas ir svarīgi katram Kustības “Par!” biedram individuāli, Kustībai “Par!” kā organizācijai un valstij, lai mūsu zeme un sabiedrība uzplauktu, nevis ļautos pagrimumam, mēs nonākam pie zināšanām, prasmēm, gribas darīt un izdarīšanas. Pie zinātības, kas nozīmē 1) uz zināšanām un lietpratību balstītām augstām tehnoloģiskām prasmēm; 2) speciālām zināšanām savienojumā ar; 3) praktiskajām iemaņām un to izmantošanu; ar 4) zinātniski lietpratīgu izdomu.
Šī vārda “zinātība” skaidrojums skan jaudīgi!
Un tomēr
bērnu prasmes lasīt – krītas;
pazemošana skolās pieaug;
bērni nepabeidz skolu;
pedagogu neapmierinātība ir pastāvīga;
vecāku neapmierinātība pieaug.
Darbs izglītības jomā ir neapbalvojošs, izglītībā rezultātu redz pēc 10 un 20 gadiem, bet katru atsevišķo kļūmi vai negāciju – uzreiz. Izvēloties kā vienu no Kustības “Par!” galvenajiem darbības virzieniem izglītību un zinātību, mums ir jābūt gataviem būt ultra maratonistiem – barjerkrējējiem, nevis sprinteriem. Sīksta, pacietīga virzība uz priekšu. Jo zinātība nav kaut kas, kas rodas vienā dienā. Un tomēr, mēs katrs varam būt kā sprinteris kādā konkrētā izglītības jomā. Savā profesionālajā jomā, atceroties to, ka ceļš uz izglītotu nāciju nav vienas ideālas stratēģijas atrašana un tūlītēja ieviešana, drīzāk daudzu atsevišķu soļu kopums.
Ko daru es, lai Latvijas cilvēki virzītos uz zinātību? Es esmu psiholoģe. Attīstības psiholoģijas zinātnes atziņas mūsdienās uzsver to, ka cilvēka attīstība un mācīšanās notiek visa mūža garumā un neviens vecuma posms nav vienīgais svarīgais šajā procesā. Zinātības attīstīšana nav mērķis, ko var sasniegt un pabeigt, tas ir process visas dzīves garumā. Tomēr ir brīži, kad cilvēki ir visvairāk atvērti – mācīties un izzināt.
Viens šāds brīdis ir bērnība.
Otrs ir – kad pieaugušie kļūst par vecākiem – vecāki grib zināt, kā izaudzināt savu bērnu par laimīgu cilvēku, un ir gatavi mācīties, lai dotu saviem bērniem vislabāko.
Par programmu “Pirmās 1000 dienas”
Es Kustībā “Par!” iestājos ar ideju par to, ka valsts var palīdzēt visiem bērniem nodrošināt veselīgu dzīves sākumu jau no pirmajām dienām. Tāpēc man šķiet svarīgi Latvijā ieviest programmu “Pirmās 1000 dienas”. Tā darbojas daudzās pasaules valstīs un iekļauj medicīnisko, emocionālo, praktisko un informatīvo palīdzību visām ģimenēm, kurās ienāk bērns (no grūtniecības sākuma līdz bērna divu gadu vecumam), lai samazinātu riskus un atbalstītu katras ģimenes resursus vislabākajam sākumam bērna fiziskajai un psihiskajai attīstībai.
Programma ņem vērā ģimeņu dažādību gan sastāva ziņā, gan vajadzību ziņā, gan resursu ziņā. Jo ģimene ir pirmā vieta, kur bērns mācās par pasauli. Programmas fokuss ir uz agrīnu prevenci, emocionālo, praktisko un informatīvo atbalstu. Tas nozīmē – agrīni atklāt katras ģimenes ar mazu bērnu unikālās vajadzības, sniegt tieši tādu palīdzību, atbalstu vai informāciju, kas atbilst situācijai un konkrētās ģimenes vajadzībām. Piemēram, par izmaiņām grūtniecības laikā un pēc bērna piedzimšanas, par mazuļa attīstību, par viņa emocionālajām un fiziskajām vajadzībām – kā tās izprast un apmierināt optimālā veidā, par mazuļa temperamenta aspektiem un kā viņa neirobioloģiski noteiktās iezīmes nosaka to, kā viņš reaģē uz apkārtējo vidi, un kā mazuļa uzvedība ietekmē vecākus, kā nomierināt nemierīgu mazuli, par vecāku miegu, par dvīņu audzināšanu un aprūpi, par trauksmi, depresiju grūtniecības laikā un pēc dzemdībām, par tēva un mātes lomu un atšķirīgajām vajadzībām, par seksuālajām attiecībām pēc dzemdībām, par to, kā aprūpēt bērniņu, kurš piedzimis priekšlaikus vai ir ar īpašām vajadzībām.
Programma ietver mācīšanu šķietami tik dabiskā, tomēr izaicinājumiem pilnā ceļojumā – bērna audzināšanā. Laikā, par kuru vecāki saka – mēs paliekam vieni paši, bez atbalsta. Atbalstot vecākus emocionāli, praktiski un ar informāciju, ar zināšanām, mēs varam sekmēt viņu zinātību – viņu spēju justies prasmīgiem vienā no dzīves svarīgākajām profesijām – vecāki. Un prasmīgi, zinoši un pašpaļāvīgi vecāki var būt emocionāli stabilāki, sekmīgāk risināt problēmas, kā arī radīt vidi, kurā bērnam ir labāks dzīves sākums.
Ģimenes terapijā viens no pamata pieņēmumiem ir tāds, ka problēmu var sākt risināt jebkurā vietā, jo uz mērķi var aiziet dažādos ceļos. To sauc par ekvifinalitātes principu. Tāpat izglītības, zinātības jautājumus var risināt dažādos veidos, dažādās vidēs un dzīves situācijās, sabiedrības grupās (arī jaunajiem vecākiem), atbilstoši vajadzībām.
Izglītība neattiecas tikai uz izglītības iestādēm. Tā nav tikai par skolu. Tā attiecas uz dzīvi, un šajā procesā nav mazu soļu.
