Aktualitātes
Stambulas konvencija: vai ir iebildumi pēc būtības?
Mēs atzinīgi novērtējam, ka šodien Saeimā ir pieņemts lēmums virzīties uz Stambulas konvencijas ratificēšanu Latvijā. Šodien Saeimas sēdē tika lemts nodot tālākai izskatīšanai Juridiskajā komisijā Ministru kabineta lēmumu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu.” Diskusijas par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienību valstu vairākumam, kas konvenciju jau ratificējušas turpināsies un gaidām, kad jau pavisam drīz konvencija tiks apstiprināta arī Latvijā.
2018. gadā Latvijas mediju telpā izskanēja ziņa, ka Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs pārliecinājis Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas deputātus neatbalstīt Stambulas konvenciju. Šai ziņai parādoties, sociālajos tīklos masveidā tika pārpublicēts uzsaukums iestāties pret Stambulas konvencijas ratificēšanu, jo tā Latvijā ieviesīs sociālā dzimuma jēdzienu, kas esot drauds tikumībai un ģimenes vērtībām.
Savukārt toreizējais ZZS Saeimas frakcijas līderis Augusts Brigmanis brīdināja, ka “konvencijas ratificēšana ir tiešais ceļš uz viendzimuma laulībām”. Nav brīnums, ka aiz šīm ziņām liela daļa sabiedrības joprojām nenojauš, par ko īsti ir Stambulas konvencija un kāpēc Latvijai tā būtu jāratificē, kā to jau izdarījis Eiropas Savienības (ES) valstu vairākums. Šodien, pēc 4 gadiem, ZZS savu nostāju Stambulas konvencijas jautājumā ir mainījuši.
Stambulas konvencijas priekšmets nemaz nav sociālā dzimuma jēdziens
Stambulas konvencijas priekšmets nemaz nav sociālā dzimuma jēdziens vai ģimenes definēšana. Tās jēga ir pavisam vienkārša – pasargāt sievietes no vardarbības, tostarp dzimumu lomu stereotipos sakņotas, un seksuālas vardarbības, kā arī pasargāt visus, arī zēnus, no vardarbības ģimenē. Pie šādiem vardarbības veidiem tiek pieskaitītas, piemēram, piespiedu laulības, izvarošana, seksuāla uzmākšanās.
Konvencija apliecina, ka valsts atzīst vardarbību ģimenē par problēmu un to risina ar konkrētiem rīkiem
Valstis, parakstot konvenciju, apņemas nodrošināt, ka visas institūcijas un amatpersonas – no policista līdz ministram – nepieļauj vardarbību un vēršas pret to.
Konvencija arī paredz institūciju atbildību par vardarbības novēršanu (valstij nosakot, kāda tieši institūcija par to atbild), un tā pildīs tamlīdzīgas funkcijas kā jebkura konvencija.
Vienkāršā valodā – konvencija palielina valsts apņemšanos nodrošināt, lai būtu pēc iespējas mazāk gadījumu, kad ģimenes locekļi (parasti sievietes) tiek sisti vai notiek seksuāla vardarbība.
Izpratnei par dzimumu lomām ir ciešs sakars ar vardarības izpausmēm
Slēpjoties aiz sarunām par pamatu graušanu, cilvēki par maz iedziļinās jautājumā, vai Stambulas konvencija tiešam nosaka tiesiskus mehānismus dažādai sociālā dzimuma interpretācijai.
Atbilde ir negatīva: sociālais dzimums konvencijā tiek pieminēts tikai kā sabiedrības izveidoti priekšstati par lomām, uzvedību utt., kas atbilst “sievišķības” un “vīrišķības” izpratnei.
Kāds tiem sakars ar vardarbību?
Kad vardarbība pret sievieti tiek attaisnota ar to, ka viņa “pati ir vainīga”, jo staigāja īsos svārkos, ievietoja “Instagram” provocējošas bildes vai dzēra vīnu, tad varmācību leģitimē ar argumentiem, ka meitene it kā neuzvedās saskaņā ar sievietes uzvedības normām.
Vardarbība pret sievieti nav “ģimenes vērtība”
Vai Latvijā esam brīvi no šādām interpretācijām? Spriežot pēc daudzām publikācijām sociālajos tīklos, diemžēl neesam. Tātad arī mums ir vajadzīgs kārtīgs atgādinājums, ka sievietes izskats, it kā provocējoša uzvedība vai alkohola lietošanas ieradumi NAV pamats sist, izvarot vai nogalināt.
Stambulas konvencija palīdz mums atcerēties šīs vienkāršās lietas, un tās ratificēšana stiprinās valsts apņēmību nepieļaut vardarbību pret sievieti.
Kādu valsti grib redzēt konvencijas pretinieki, ja vardarbības apkarošana viņos izraisa bailes par pasaules pamatu graušanu? Un vai mēs, pārējie, gribētu dzīvot tādā valstī, kur cilvēku sišana iekļaujas ģimenes vērtībās?
