Laima Geikina: ja tev ir sapnis un griba, tu to vari izdarīt

Sākoties jaunai darbu sesijai veicām ekspresintervijas ar Kustības “Par!” jaunās valdes locekļiem (kā iepriekš ziņots, biedri Kustības “Par!” kongresā 3. jūlijā ievēlēja jaunu valdi). Iepazīstinām ar Laimu Geikinu – profesori un vadošo pētnieci Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē, Rīgas domes deputāti un tagad arī Kustības “Par!” valdes locekli. 

Kā Tu redzi Kustību “Par!” pēc 2 (šī valdes termiņa beigas), 5 un 10 gadiem?

Pēc diviem gadiem mēs esam iekļuvuši Saeimā, pārstāvēti pietiekami nozīmīgā skaitā. Tas ir viens no elementiem, kā mēs turpinām trenēt atpazīstamības un varas spēka muskuļus, lai startētu tālāk nākamajās – gan parlamenta, gan pašvaldību vēlēšanās. 

Šodien daudzi mums pārmet, ka strādājam tikai vienam ievēlēšanas ciklam. Nē, katras vēlēšanas un katra priekšvēlēšanu kampaņa ir papildinājums mūsu pieredzei, kompetencei, lai mēs kļūtu stiprāki, lielāki. Lai mēs pēc pieciem gadiem Saeimas vēlēšanās varētu startēt atsevišķi – tā ir mana personīgā vīzija, sapnis. Un, ja kaut ko ļoti vēlas, tad sanāk. Un es ceru, ka pēc pieciem gadiem mēs jau varēsim startēt vieni paši un pēc 10 gadiem mēs būsim tas lielais, konsolidējošais, pastāvīgais un patstāvīgais politiskais spēks, kas reprezentēs sociāli liberālo politiku Latvijā. Soli pa solim. 

Ko Tu gribi panākt esot valdē?

Es gribētu panākt, ka mēs izmantojam iepriekšējo pieredzi no darba apvienībā Saeimas frakcijā un Rīgas domē, lai mācītos no kļūdām, lai mēs skatītos, kas ir alternatīvie rīcības modeļi, kā mēs varam nepieļaut līdzīgas kļūdas nākotnē.

Arī esot valdē cenšos saglabāt ierindas biedra balss perspektīvu. Pieņemot lēmumus, tas ne vienmēr ir ērti, bet, manuprāt, tas ir svarīgi. Es ļoti labi saprotu, ka ierindas biedri izjūt šķietamu informācijas trūkumu – esmu bijusi tajā statusā un zinu – tā sajūta tāda arī saglabāsies.

No otras puses, es nezinu, kas ir papildus instrumenti, lai varētu darboties vēl publiskāk, piemēram, atklātās valdes sēdes, kas notiek regulāri, kur katram ir iespēja uzdot jautājumus un izteikties. Arī Facebook grupa, kur katram ir iespējas izteikties, arī sarunas, kas tiek organizētas no pārskata padomes puses, kur arī tiek uzklausīti un sadzirdēti biedri. Vai ir tūlītēji ātri risinājumi sarežģītiem jautājumiem un problēmām? Nē, tādu nav un nebūs. Kā trīs bērnu mamma, es zinu, ka bieži vien ir jābruņojas ar milzu pacietību, jo rezultāts būs kaut kad vēlāk. Viss, kas ir jādara – mēs nedrīkstam apklusināt balsis, nedrīkstam uzkliegt tiem, kas runā un domā savādāk. Mums ir jāpiedāvā racionāli argumenti, kāpēc mūsu rīcība šodien ir tieši tāda, bet absolūts konsensuss 600 cilvēku grupā? Tāds ir iespējams vienīgi par tādām vitālām tēmām kā dibināt vai atlaist partiju, bet ne par ikdienas rīcībām. 

Kā Tu nokļuvi Kustībā “Par!” un kas Tevi tai piesaistīja?

Kustībā “Par!” es nokļuvu 2017.gadā. Tas bija laiks, kad ekonomisko krīzi jau bijām daudzmaz pārvarējuši un uz politiskās skatuves atgriezās visi tie, kas bija noveduši valsti līdz ekonomiskai krīzei. Man bija skaidrs, ka šiem es vairs savu balsi neatdošu. Tajā gadā tika dibināti gan Progresīvie, gan Par! 

Es esmu par nevis pret, un tas arī noteica manu izvēli. Esmu ļoti apmierināta ar to, ka es joprojām esmu par nevis pret. Man arī patīk dzeltenā krāsa un kvadrātiņš, uz kura uzrakstīts “Par!” (pasmaida). 

2017. gada janvārī es dzirdēju no Gustava Strengas, ka vēlāk vasarā tiks dibināta Ilzes Viņķeles partija – vēl nebija zināms, kā to sauks, bet tā arī es uzzināju par diskusijām pirms partijas dibināšanas, dažās arī piedalījos.

Ilze Viņķele man vienmēr ir bijusi drosmes paraugs, es ļoti labi atceros viņu kā politiķi, kura izgāja pensionāru pūļa priekšā un pateica taisnību – nevis staigāja riņķī un taisīja politiku, bet bija godīga pret cilvēkiem. Ar to viņa, iespējams, reitingu ziņā zaudēja kā politiķe. Tas mums ļoti pietrūkst politikā, tāpēc es to ļoti novērtēju – drosmi piecelties un pateikt, ka lietas ir tādas, kādas tās ir. Ne katram ir tāds spēks un griba. 

Ja Tu varētu pavakariņot un izrunāties ar jebkuru cilvēku (mirušu vai dzīvu), kurš tas būtu?

Tad man ir jātaisa ballīte ar 150 cilvēkiem (smejas). Viņu būtu ļoti daudz. Bet es pēdējā laikā ļoti daudz domāju par Mārtiņu Luteru Kingu. Tas, ko iepriekš teicu – ja ļoti kaut ko vēlas, tad reizēm sanāk – precīzi attiecas uz viņu kā harismātisku līderi, domātāju, sapņotāju. Viņa frāze “Man ir sapnis” šobrīd jau ir nodeldēta un novazāta, bet tā ir absolūti aksiomātiska – ja tev ir sapnis un griba, tu to vari izdarīt. Es to mācu arī saviem bērniem un arī atgādinu pati sev, uzdodu jautājumu – kas ir mans sapnis?

Mani arī ļoti uzrunāja tas, ko redzēju Holandē, kā tiek atvasināta Lutera Kinga pieredze. Dienvidāfrikas bijušais anglikāņu bīskaps Dezmonds Tutu (Desmond Tutu) Nīderlandē uzrunāja jauniešus televīzijā un teica kaut ko ļoti līdzīgu – sapņojiet, jo tad, kad jūs kļūsiet pieauguši, spārni tiek apgriezti, un sapņi kļūst kantaināki un zemāki. Viņš jauniešus aicināja sapņot par to, kas viņi ir, kas ir viņu valsts. Holandes protestantu baznīcas skolu tīkls no tā izvērsa akciju “Jaunieši par Holandes nākotni”, kur bērni dalījās ar savu vīziju par valsti, kādu viņi to grib redzēt nākotnē, devās pie politiķiem un diskutēja par šīm vīzijām. Es redzēju “tīzeri” par šo akciju un domāju, ka mums kaut kas tāds ir vajadzīgs – dot balsi bērniem, jauniešiem, ļaut viņiem uzdāvināt mums sapni, kas mums savā pagurumā un politiskajā rutīnā reizēm piemirstas. 

Eiropas Parlaments, Ministru kabinets, Saeima vai pašvaldība – kur Tu vislabprātāk strādā/strādātu?

Es strādāju tur, kur es esmu. Šeit man jāpiekrīt Mārtiņam Staķim, kurš teica: “Mēs nezinām, kāpēc kādā brīdī nonākam kādā vietā.” Savā dzīvē nekad neesmu bijusi nejauši nevienā vietā. Ja es šobrīd strādāju Rīgas domē, tad daru to, ko es varu tur izdarīt. Bet, ja rīt kādu apstākļu dēļ es būšu Saeimā vai Eiropas Parlamentā, tad es vienkārši strādāšu tur. 

Kā tavuprāt varētu vairot sabiedrības uzticību politikai un politiķiem?

Parādot politikas cilvēcīgo seju. Kad sabūvējam savā starpā sienas, mēs zaudējam uzticību,spēju uzticēties un saņemt vienkāršas un tiešas atbildes. Jābūt kopā ar cilvēkiem – uz ielas, krogos, darbos, izklaidēs, kultūras pasākumos, ir jāsarunājas. Tas ir veids kā var atgūt uzticību. Sēžot blakus tramvajā un teātra zālē, bibliotēkā un pie pusdienu galda. 

Kas tevi visvairāk uzrunā “Par!” manifestā?

Tas, ka mēs esam par valsti, kurā vieta ir visiem un visām. 

Suņi vai kaķi?

Es vispār esmu suņu cilvēks, bet man ir kaķis (smejas). Vņš mani mīl, un nupat jau es arī sāku skatīties kaķu bildes. Bet viņš arī uzvedās kā suns!

Netflix vai kino?

Netflix. Man ļoti patīk kino, it īpaši tagad, kad ir lielie, foršie krēsli, popkorns, vīna glāze un visas citas pievienotās vērtības. Tomēr Netflix uzvar tāpēc, ka tad, kad esi nostrādājies un vairs neko nevari, atliek paņemt rokā pulti, pasērfot un izvēlēties, kas ir atbilstošs noskaņojumam. 

Labākā ēstuve Latvijā?

Šis ir ļoti grūts jautājums, jo labākā ēstuve Latvijā ir tā, kur ir labs pavārs, un tādu Latvijā ir daudz!

Ja kāds grib Rīgā labāko brilē krēmu, tad tas ir Kolonādē – iesaku, iesaku, iesaku. Es neesmu desertu cilvēks, bet tas ir kas īpašs. 

Labi pavāri ir arī restorānos “Zviedru vārti”, “St. Black”, arī “Istaba”, protams arī “Trīs Pavāri”, “Andalūzijas suns”, beļģu alus krogs “Bon-Vivant the Belgian Beer Cafe” un “Ala”. Ja nu kāds grib lēti un garšīgi paēst un vēl mūrbūdu sidru padzert, tad jāiet uz “Alu” vai “Sidrēriju”, kur ir laba mūra krāsns pica. “Sidērijas” vietā agrāk bija “Trompete”, kur bija dzīvā mūzika. Man tik ļoti tās pietrūkst. Tas būtu Rīgā jālabo – pietrūkst tāda laba, kvalitatīva klubu kultūra (iespējams vienkārši nezinu par to), kur ir kvalitatīva mūzika, kvalitatīvs ēdiens un forša atmosfēra. 

Vēl nepiepildīta vēlme vai sapnis? 

Mans sapnis ir spēja saglabāt līdzsvara un miera sajūtu, kas man ir šobrīd. Es esmu ļoti apmierināta ar savu personīgo dzīvi un notiekošo. 

Es vienkārši gribētu, lai lietas notiek forši, sakārtoti, līdzsvaroti, harmoniski – ka nav jākaro, bet var vienkārši inteliģentā veidā sarunāties. Kad jūra apkārt bango, bet Tu esi laivā, kur ir miers un paļāvība, ka dari pareizas lietas. Tici, ka viss būs labi. 

Vēl arī Rīgas naktsdzīves sakārtošana – es vēlētos, lai Rīgā ir trīsuļojoša, piesātināta nakstdzīve, ar kuru mēs būtu pozitīvā ziņā pazīstami arī citās valstīs. Un, ja rīdzinieki tā izvēlētos, es būtu pagodināta būt arī Rīgas nakts mērs, taču tas ir nākotnes jautājums. 

• 

• 

• 

• 

• 

• 

• 

•