Ilze Viņķele: Kopīgiem spēkiem

Ilze Viņķele, Kustības “Par!” valdes locekle

Šī gada februārī plašu rezonansi izraisīja Latvijas Republikas Tiesībsarga ziņojums par  bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” atklātajiem pārkāpumiem.

Virkne Tiesībsarga konstatēto problēmu bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā “Ainaži” ir līdzīgas arī valsts un pašvaldību sociālās aprūpes centros, bērnu namos, speciālajās internātskolās. Tās ir valsts un pašvaldību iesādes, kurās ilgstoši uzturas sabiedrības neaizsargātākā daļa – bez vecāku gādības palikušie bērni, bērni no ģimenēm ar problēmām, bērni un pieaugušie ar dažāda veida attīstības traucējumiem.

 

Lai gan šīs iestādes normatīvā regulējuma izpratnē nav uzskatāmas par slēgta tipa iestādēm, tomēr realitātē tās ir no sabiedrības izolētas, nereti arī ģeogrāfiski novietotas attālās vietās, nepietiekami finansētas un uzraudzītas no to dibinātājiem.

 

Labklājības ministrija īsteno ES fondu finansētu sociālās aprūpes iestāžu deinstitucionalizācijas plānu. Izglītības un zinātnes ministrija sola speciālās izglītības programmu izvērtējumu. Tomēr izmaiņas sistēmā notiek lēni, deinstitucionalizācija un internātskolu reforma sastopas ar pašvaldību pretestību.

Nereti minētās iestādes primāri tiek uztvertas kā darba vietu nodrošinātājs reģionā, atstājot novārtā iestāžu klientu intereses. Bieži šajās iestādēs uzsvars tiek likts vien uz vienkāršotu pieeju klientu vajadzību apmierināšanai – fiziska atrašanās iestādē, nodrošinot minimālas iespējas individualizētam darbam ar katru klientu atbilstoši viņa vajadzībām.

 

Minēto iestāžu darbinieki nereti ir slikti atalgoti, darbinieku skaits ir nepietiekams, to profesionālās prasmes un zināšanas neatbilst nepieciešamajam līmenim, lai nodrošinātu mūsdienīgu uz klientu vērstu pakalpojumu. No atbildīgo ministriju un pašvaldību puses vērojama arī tendence pašizolēties, noklusēt iestādēs notiekošo.

 

Lai paātrinātu nepieciešamo izmaiņu ieviešanu sociālās aprūpes centros, speciālajās un internātskolās, kā arī psihoneiroloģiskajās slimnīcās, varētu izveidot Sabiedriskās uzraudzības padomi. Šajā padomē darbotos to nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas ikdienā veic advokātu darbu noteiktu sabiedrības grupu tiesību aizstāvībai.

Tā, piemēram, biedrība “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”, “Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem “Zelda””, Latvijas Autisma apvienība, invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” u. c. Šīs nevalstiskās organziācijas ikdienā strādā ar cilvēkiem, kas ir arī valsts un pašvaldību institūciju klienti, ar viņu tuviniekiem un ģimenēm.

 

Minētās NVO ir uzkrājušas vērā ņēmamu pieredzi un ekspertīzi neaizsargātāko sabiedrības grupu interešu pārstāvībā, kā arī mūsdienīgiem risinājumiem, lai nodrošinātu cilvēku ar garīga un fiziska rakstura traucējumiem iespējami pilnvērtīgu iekļaušanu sabiedrībā.

 

NVO pārstāvētā Sabiedriskās uzraudzības padome veiktu ekspertu un ārējās uzraudzības funkcijas. Tā būtu iespējams pārtraukt sistēmas pašizolāciju, kas kavē nepieciešamo reformu veikšanu. Sabiedriskās uzraudzības padomei būtu tiesības regulāri apsekot minētās iestādes, konsultēt un ieteikt to dibinātājiem nepieciešamos uzlabojumus, izvērtēt sniegto pakalpojumu atbilstību klientu vajadzībām, veicināt starpinstitūciju sadarbību.

 

Lai šāda padome darbotos pastāvīgi un efektīvi, tās darbības nodrošināšanai būtu jāparedz noteikts finansējums granta veidā. Tas varētu tikt atvēlēts no Labklājības ministrijas, Izglītības un zinātnes ministrijas un Veselības ministrijas budžetiem. Sabiedriskās uzraudzības padomei būtu jāstrādā, kamēr tiek īstenota sociālo aprūpes iestāžu un speciālo izglītības iestāžu reforma.

 

Šajās institūcijās lielu dzīves daļu pavada sabiedrības neaizsargātākie pārstāvji, kas šobrīd padarīti par sabiedrības “neredzamajiem cilvēkiem”. Sociāli atbildīgas valsts pienākums ir parūpēties par tās neaizsargātākajiem locekļiem, nodrošinot iespējami augstāku un pilnvērtīgāku dzīves kvalitāti arī tiem, kas nespēj iestāties par savām tiesībām.