Mārtiņš Šteins: Tas, kā veidosim jaunatnes politiku, noteiks mūsu valsts nākotni

Mūsu sabiedrība noveco – dati rāda, ka jauniešu īpatsvars pret pārējo iedzīvotāju skaitu arvien samazinās. Tas nozīmē, ka nodrošināt ilgtermiņa atbalstu pusaudžiem un jauniem cilvēkiem pārejas posmā no bērna uz pieaugušo dzīvi un neatstāt nevienu novārtā ir īpaši svarīgi. Turklāt statistiski novērojams, ka jauniešu vidū arvien samazinās pilsoniskā līdzdalība dažāda veida organizācijās, tātad nopietni jāķeras pie darba, lai sakārtotu un attīstītu jaunatnes politiku. Mums jāiegulda jauniešos, kas ir mūsu nākotne – tikai tā varam iegūt aktīvu un gudru sabiedrību.

2018. gada Eurobarometer aptaujāja Eiropas jauniešus, un rezultāti parāda, ka tikai 42% Latvijas jauniešu regulāri veic kāda veida pilsonisko aktivitāti – iepriekš tie bija 48%. Eiropas Savienības (ES) vidējais līmenis jauniešu līdzdalībai organizācijās ir 53% – nākas secināt, ka šai rādītājā arvien vairāk atpaliekam no pārējām dalībvalstīm.¹ Dati liecina, ka jauniešiem atvēlētais finansējums netiek izmantots pilnvērtīgi un ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, kas regulētu jaunatnes politikas īstenošanu.

Īsumā par dažiem no aktuālajiem problēmjautājumiem, kādēļ līdz ar Saeimas kolēģiem rosināju grozījumus Jaunatnes likumā:

Latvijas Jaunatnes padome (LJP) nodrošina jauniešu organizāciju un jauniešu viedokļu pārstāvniecību vairākās valsts pārvaldes komisijās, padomēs un citos līdzdalības formātos, palīdzot Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) un citām jaunatnes politikā iesaistītajām pusēm pieņemt labākus lēmumus. Taču šobrīd, pretendējot uz budžeta finansējumu, LJP konkurē ar citām jauniešu organizācijām jaunatnes politikas valsts programmas konkursos. Šādai situācijai nebūtu jābūt – novērtējot šīs organizācijas nozīmi jauniešu politikas veidošanā, valsts programmā būtu jāiekļauj atsevišķa finansējuma sadaļa LJP pamatdarbības nodrošināšanai, līdzīgi kā tas ir gan Igaunijā, gan Lietuvā.

Tā kā Jaunatnes likums nenosaka to par pienākumu, jaunatnes organizācijas nereti pat netiek iesaistītas pašvaldību konsultatīvajās komisijās, kaut bieži tur tiek pieņemti lēmumi, kas vistiešākajā veidā attiecas uz jaunatni. Svarīgi, lai plānošanas reģioni aktīvi iesaistītos jaunatnes politikas veidošanā un koordinēšanā, lai nākotnē šī sabiedrības daļa būtu lemtspējīgāka. Pašvaldību kompetence darbā ar jaunatni palielināsies pateicoties administratīvi teritoriālajai reformai un Pašvaldību likumam, bet, lai būtu manāmi rezultāti, jāuzlabo sadarbība starp nozarēm. Nepieciešams attīstīt Jaunatnes konsultatīvo padomi, labākajā gadījumā veidojot sadarbību Ministru kabineta līmenī. Jāizmanto padomes potenciāls, iesaistot augstākā līmeņa pārstāvjus no padomē esošajām institūcijām, lai diskusijām par jaunatnes jomas virzību piešķirtu citu nozīmīguma līmeni.

Ar normatīvo aktu palīdzību jānodrošina mehānisms, lai darba tirgū tiktu atzītas jauniešu neformālajā izglītības procesa laikā iegūtas prasmes. Tikai 25% aptaujāto Latvijas jauniešu Eurobarometer aptaujā atzina, ka ir darījuši brīvprātīgo darbu pēdējā gada laikā un no tiem vēl mazāka daļa – 29% – saņēmuši diplomu vai sertifikātu par padarīto. Neformālā izglītība nodrošina jauniešu kompetenču pilnveidi un nostiprināšanu ārpus formālas izglītības. Pateicoties projektam “Skola 2030”, nākotnē vidējās izglītības ieguves ietvaros katram skolēnam būs jāveic viens pilsoniskās līdzdalības darbs, lai parādītu kā izmantot skolā iegūtās zināšanas arī ārpus tās. Liela cerība tiek likta arī uz to, ka IZM paspārnē uzsāktais darbs pie neformālās izglītības atzīšanas vainagosies panākumiem.

Tālajā 2008. gadā tika pieņemts Jaunatnes likums, kas pēdējo reizi tas grozīts 2016. gadā. Likumā paredzētas daudzas labas lietas – tas ļauj īstenot Satversmē un normatīvajos aktos noteiktās līdzdalības tiesības jaunatnei aktuālos jautājumos, piemēram, iesaistīties nevalstiskajās organizācijās (NVO), rakstīt vēstules ar priekšlikumiem, taču likums ir jāpilnveido, lai padarītu minētos procesus jauniešiem pieejamākus un motivējošākus. Mūsdienās ir mainījies ierastais jauniešu dzīves ritms, attiecīgi arī līdzdalības mehānismiem ir jāmainās.

Tāpat Eiropā ir palielinājies vecums, kurā jaunieši kļūst patstāvīgi (setlle down) – Erasmus+ projektu aktivitātēs var iesaistīties līdz 30 gadu vecumam, un daudzas valstis, tostarp Somija, Norvēģija un Lietuva, jau mainījušas vecuma slieksni jauniešu definīcijai. Arī Latvijai laiks sekot šim piemēram, veicot attiecīgas izmaiņas likumā.²

Pēdējos gados notikušas plašas diskusijas ar jauniešu nevalstiskajām organizācijām par izmaiņām Jaunatnes likumā. 7. aprīlī Saeima nodeva rosinātos grozījumus Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, lai uzsāktu nepieciešamo uzlabojumu izstrādes procesu. Grozījumi paredz stiprināt Jaunatnes konsultatīvās padomes lomu un principus, un pašvaldību lomu un atbildību darbā ar jaunatni, lai tām ērtāk būtu iespējas palīdzēt jauniešiem vietējās kopienās. Tāpat izmaiņas paredz stiprināt Latvijas Jaunatnes padomes lomu jaunatnes politikā, uzticot tai veikt jaunatnes organizāciju savstarpējo koordināciju, nostiprina pašvaldības lomu un atbildību darbā ar jaunatni, kā arī deleģējumu Ministru kabinetam sakārtot neformālās izglītības atzīšanas procesu un uzlabot jaunatnes organizāciju iedalījumu.

2022. gads ir Eiropas Jaunatnes gads, un viens no tā mērķiem ir jaunatnes jomas stiprināšana, īpaši iekļaujošākas nākotnes veidošana jauniešiem. Skaidrs ir tas, ka ieguldot jaunatnes politikā, atbilstoši novērtējot tās nozīmi un atvēlot nepieciešamos līdzekļus, ilgtermiņā iegūsim sabiedriski aktīvu jauno paaudzi, kas būs vitāli nozīmīga tālākai mūsu valsts attīstībai.

Jaunatnes likums ir tikai rīks, kas palīdz iedzīvināt pārmaiņas. Mums ir svarīgi, ka šis instruments strādā, tāpēc tapuši grozījumi. Rezultātā visiem darbā ar jaunatni iesaistītajiem būs plašākas iespējas īstenot jaunatnes politiku.

1Eurobarometer. (2018). European Youth. https://europa.eu/eurobarometer/surveys/detail/2163

2YouthPolicy. Policies. https://www.youthpolicy.org/nationalyouthpolicies/