Viedokļi
Elīna Grīnhofa: Nedzimšanas diena jeb dzīve mūžīgo Ziemassvētku pilsētā
Viedokļraksta autore Elīna Grīnhofa ir Ogres novada iedzīvotāja, Kustības “Par!” biedre un Ogres novada nodaļas biedre.
Jautājums par to, kas ir Ziemassvētki un ko tad mēs īsti svinam, progresējot vecumam, manā dienaskārtībā atgriežas gadu no gada. Īpaši aktuāls tas kļuva tad, kad no dāvanu gaidošā un uz brīnumu cerošā bērna cauri pusaudža pofigismam un studenta nihilismam es pati biju kļuvusi par mammu savam pirmajam bērnam. Kā veidot svētkus ģimenē, kādas bērnības atmiņas un galu galā kādu tradīciju pamatus ielikt savam bērnam? Ticu, ka savās pārdomās neesmu necik unikāla.
Šie svētki, līdzīgi kā daudzi citi, gadsimtiem un laikmetiem mainoties, ir guvuši dažādus uzslāņojumus, veidojot neatšķetināmu sakausējumu mūsdienās: līdzās šķietami viegli sadzīvo gan Kristus piedzimšanas svētki ar kluso gaidīšanas laiku pirms tam, gan ziemas saulgrieži ar savu cerīgo “no tumsas uz gaismu” domu, bluķi, pīrāgiem un tautas ticējumiem, gan arī amerikāniskais dāvanu kults ar sarkanā tērpto kokakolas furgona šoferi. Turpat līdzās gada noslēgumu pasākumi darba vietās, atskaitīšanās koncerti mūzikas skolās un deju kolektīvos, un citi atskaites punkti pārējās mācību iestādēs. Pēdējais gan pandēmijas ēnā jau pāris gadus izpaliek, bet emocionālā, ekonomiskā un prakstiskā slodze svētku laikam kā vienmēr ir liela. Ko tad mēs īsti svinam, atkal gribas jautāt. Ko svinam mājās un ko svinam sabiedrībā?
Nacionālās apvienības vadītās Ogres izvēlētā pieeja iedvesmojas teju no visa augstākminētā, īpaši izceļot stāstu par Kristus dzimšanu un nekādu vērību neveltot tradicionālajai latviešu tautas kultūrai. Lai tā būtu. Katrs pats sava bluķa vēlējs. Krāšņās un katru gadu apjomā un vērienā pieaugošās lampiņu dekorācijas pilsētas iedzīvotājus un viesus sāk priecēt līdz ar pirmo adventi, izpelnoties ļaužu apbrīnu tuvu un tālu. Pilsēta ātri vien tikusi pie neoficiālās Ziemassvētku galvaspilsētas titula. Sak, kas diez jauns šogad būs izdomāts? Kā Ogre mūs šogad pārsteigs un priecēs? Un patiesi – domes vadības ambīcijas šogad kulminē, milzu Bētlemes zvaigznei visupirms piezemējoties Ogres novada domes pakājē un pēcāk, Zvaigznes dienā, pārceļoties uz prominenti novietoto ūdens torni turpat blakus. Pestītājs ir klāt! Visi gudrie, kas vēlas to sveikt, nu zinās atrast ceļu pie tā, lai no kuras debesu puses braukdami.
Ar Zvaigznes dienu gan bieži saistās tradīcija attiecībā uz Ziemassvētku dekorāciju noņemšanu. Vairākās valstīs ir ticējumi, kas nosaka, ka, ja rotājumi tiek atstāti pēc Triju ķēniņu dienas jeb Zvaigznes dienas, gaidāmais gads nesīs nelaimi. Kāds ticējums paredz, ka, ja Ziemassvētku dekorācijas netiek noņemtas Zvaigznes dienā, tad tās jāatstāj līdz Sveču dienai, un tad tās drīkst noņemt. Bet citi saka, ka labākais šādā gadījumā ir atstāt dekorācijas līdz pat nākamā gada Triju ķēniņu dienai. Ogrei kā neoficiālajai Latvijas Ziemassvētku galvaspilsētas piestāvētu turēties pie labākā. Domāju, ka viesi atzinīgi novērtētu šo vienreizējo pieeju un apciemotu mūsu pilsētu arī citos gadalaikos un sezonās.
Kamēr “sapuvušajos rietumos” progresīvā doma arvien vairāk uzsver gaismas un trokšņa piesārņojuma kaitīgo ietekmi uz dzīvo dabu un cilvēku tai skaitā, Ogres nodokļu maksātājs, spītējot līdz šim nepieredzētajām, rekordaugstajām elektroenerģijas cenām, turpina izgaismot un pieskandināt janvāra naktis. Mēs svinam. Brīnišķīgais nedzimšanas dienas koncepts, ar kuru Alise iepazinās Brīnumzemē, Ogrē šobrīd tiek ar pilnu jaudu izdzīvots. Apmēram pulksten 16:30, retām ovācijām atskanot, tiek ieslēgts svētku apgaismojums, kaut kur burgeru būdā Džons Lenons dzied par mīlestību, un apkārt košiem velna radziņiem un plastmasas zobeniem mirdzot, skraidelē bērni. Un tā dienu no dienas. Kas ir nedzimšanas diena, jūs jautāsiet? Svētki, ko var svinēt visas dienas gadā, izņemot vienā – dzimšanas dienā!
Nenoliedzami šīs nebeidzamās svinības nes savu labumu vietējiem uzņēmējiem, kas ik vakaru var tirgot karstvīnu, plastmasas mantiņas vai gādāt par pilsētas viesu vēderu labsajūtu vietējās kafejnīcās – pilsētas iedzīvotāji saviem spēkiem nejaudātu tik ļoti atbalstīt savējos. Bet kāpēc mēs pilsētā neizslēdzam gaismu un mūziku naktīs, kā mēs to darītu savās mājās, dodoties no dzīvojamās istabas uz guļamistabu? Kāpēc neļaut naktsmieru arī pašiem svētkiem un nepasaudzēt savu maciņu? Nenovāktās dekorācijas varbūt nenesīs nelaimi, bet milzu rēķinus gan.
Janvāra vidus atkusnī nogurušais Jēzus bērns, vēl arvien gulošs turpat silītē skvēriņā pie novada domes, klausoties amerikāņu dziesmiņās un vērojot ņiguņegu visapkārt, varbūt arī pie sevis prāto par to, ko tad mēs te tā svinam, ka nespējam beigt.
