Ieva Feldmane: ja esmu priviliģētā pozīcijā, tad tā ir jāizmanto, lai aizstāvētu mazāk priviliģētos
Jūnija sākumā par valdes locekli kļuva Kustības “Par!” biedre Ieva Feldmane. Laika posms, kuru Ieva pavada valdē, ir neierasti īss, taču izmantojām izdevību aprunāties, lai uzzinātu par viņu vairāk.
Kādi ir pirmie iespaidi kļūstot par valdes locekli?
Šobrīd ar attālināto formātu diskusijas nav tik dzīvas, ir stīvākas, arī citi valdes locekļi saka, ka nav tik dinamiski. Parasti kamēr es domāju ko teikšu, kāds cits to jau pasaka (smejas). Neesmu ļoti izpaudusies, jo parasti cenšos sākumā sajust atmosfēru un dinamiku. Man ir grūti salīdzināt kā ir citur, bet manā uzskatā mūsu valdes un domes sēdes ir ļoti demokrātiskas, par ko man ir liels prieks. Nav tā, ka viens pasaka un tad visi nobalso. Tādēļ ir svarīgi, ka valdē ir pārstāvēti dažādi cilvēki, lai veidotos diskusija, jo, ja, piemēram, valdē visi ir deputāti, tad, iespējams, tur dominēs vienas puses skatījums, ne tik ļoti viedoklis no ierindas biedra. Ir svarīgi to sabalansēt, lai ir šī dinamika. Šobrīd diskusija ir iespējama, lai gan, protams, vienmēr var būt labāk.
Ir ļoti interesanti būt iekšā, zināt, piemēram, par partijas finansēm, plāniem un būt klāt tai brīdī, kad domā, kuru varētu izvirzīt par ministru. Tā, protams, ir arī ļoti liela atbildība – jūtu, ka man jādomā kā par mani balsojušie biedri gribētu, lai es šajā jautājumā rīkotos, ko saku un kā balsoju – tas nav tikai par manu redzējumu un manām interesēm.
Kādēļ 2019. gadā kandidēji uz valdes vēlēšanām?
Es strādāju Saeimā, bet neesmu deputāts. Tas man dod samērā unikālu perspektīvu – no vienas puses es identificējos kā ierindas biedrs, biedru perspektīvu diezgan labi jūtu un redzu. No otras puses es saprotu reālpolitikas lietas un strādājot Saeimā redzu kāda ir ikdiena, sadarbība, ko ir iespējams realizēt, ko nē.
Laikā, kad kandidēju uz šo valdi, es vadīju liberālās dienaskārtības grupu – tas bija nolikums par darba grupām. Tā rezultātā sāku organizēt pasākumus, tai skaitā arī “Kā es kļuvu par liberāli”. Kaut kā diezgan dabiski sanāca būt aktīvai, nebiju tikai biedrs, kas pieslēdzas uz sēdēm un samaksā biedru naudu, interesēja vairāk iesaistīties partijā.
Man arī šķiet, ka sievietēm ir jābūt vairāk pie varas. Svarīgi, ka valdē ir pārstāvētas dažādas cilvēku grupas un minoritātes, lai valde nav četrdesmitgadīgo vīriešu pulciņš, bet ir sievietes, vīrieši, krievvalodīgie, LGBT pārstāvji, cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Politika man ir interesējusi jau no bērnības, es par to vienmēr esmu runājusi arī ar draugiem, lai gan viņiem parasti šis temats neinteresē (smejas). Arī ģimenē tas vienmēr ir bijis aktuāli, līdz ar to interese man vienmēr ir bijusi. Tā ir privilēģija, ka mums Latvijā ir tāda iespēja iestāties partijā un piedalīties dažādās apspriedēs, darba grupās. Nav tāpēc jābūt uzreiz valdē vai jāstrādā Saeimā.
Kā tu nolēmi iesaistīties politikā un tieši Kustībā “Par”?
Es pāris gadus dzīvoju Londonā, kur studēju uztura zinātni. Mans fokuss bija tieši sabiedrības veselība – kā, piemēram, sociālekonomiskie faktori ietekmē cilvēka veselību. Kad pabeidzu studijas mēs ar vīru pārcēlāmies uz Latviju – es biju stāvoklī, strādāju par uztura speciālisti, IT uzņēmumā un ne tikai. Kad kļuvu par mammu, sāku internetā meklēt informāciju, ko darīt dažādās situācijās – kā ēdināt, cik bieži, kā ar gulēšanu un visas pārējās situācijas, kas ir jāapgūst brīdī, kad tās jau notiek. Es, protams, meklēju arī zinātnisku informāciju, bet paralēli arī pievienojos slavenajai Facebook grupai “Atsaucīgo māmiņu forums”. Tur sapratu kas notiek Latvijā – cik daudz dezinformācijas, pseidozinātnes, alternatīvās medicīnas un citas līdzīgas lietas tur parādijās! Saprotams, ka katram ir tiesības pašam izlemt kā rūpēties par sevi un savu bērnu, taču ir jautājumi, kuros apkārtējo cilvēku lēmumi ietekmē arī mani un apdraud manu bērnu – tāda, piemēram, ir vakcinēšanās tēma. Es, protams, neesmu imunologs-infektologs, taču man ir pamatzināšanas par šīm lietām. Sapratu, ka kopumā man tur nav domubiedri, izņemot atsevišķus cilvēkus, tādēļ izveidoju skeptisko vecāku forumu, kas ir balstīts zinātniskajā skepticismā – cilvēki, kas cenšas domāt kritiski, zinātniski, kuriem interesē zinātnieku konsensuss, nevis “viena tante teica”. Savācu domubiedrus, lai varētu padalīties ar rakstiem drošā vidē un diskutēt par lietām,atsaucoties uz kādiem avotiem. Ideju gan es aizņēmos no starptautiska foruma, kur es arī esmu iesaistīta – “Parents who actually science”.
Latviešu izveidoto grupu noreklamēju uz Latvijas skeptiķu SkeptiCafe Facebook sienas, pēc kā viņi man uzrakstīja, satikāmies un tiku ievilkta viņu grupiņā (smejas) – kļuvu par daļu no SkeptiCafe komandas. Drīz sāku organizēt pasākumus, saietus līdzīgi domājošajiem, kur tiek popularizēta zinātne. Sarunās un diskusijās bieži viss atdūrās pret to, ka problēma ir nacionālā līmenī – saistībā ar politisko līderību, ar iestāžu vadību un tamlīdzīgām lietām. Problēmas mēdza būt likumos, izglītības sistēmā vai ar finansējumu zinātnei, kas joprojām ir ļoti aktuāls jautājums.
Tad vienā reizē biju sarunu festivālā LAMPA, kur mums bija diskusiju telts par nacionāli patriotisko zinātni. Tur piedalījās arī Ilze Viņķele, kura, runājot tieši par politisko atbildību, teica šādus vārdus: “Cilvēki, kas jūs te esiet – nāciet politikā!”. Tad vēl nebija Kustība “Par!”, bet tas mani aizķēra. Pēc laika dibināja Kustību “Par!” un es ieraudzīju mūsu manifestu – mani visvairāk aizķēra tieši iekļaujošas sabiedrības lietas, par to, ka Latvijai jāpieder visiem, nevis dažiem. Parakstīju manifestu un tad jau sāka uzrunāt potenciālos biedrus un sākās gatavošanās Saeimas vēlēšanām. Iestāties mani pamudināja arī draugi no SkeptiCafe, kuri redzēja, ka man ir jauna kaut ko paveikt un man tiešām interesē politika.
Pateicoties Kustībai “Par!” esmu varējusi iepazīties ar simtiem tiešām foršu cilvēku, kas ir milzīgs ieguvums manā dzīvē. Pat ja kādreiz politikas lietas vai dzirkstele pazudīs – šie iepazītie cilvēki ir liela vērtība, kuru man nevar atņemt. Daudz draugu iegūti šajos gados kā arī ir bijusi iespēja iestāties par lietām, kas ir svarīgas un iesaistīties, darīt, lai uzlabotu kaut mazumiņu mūsu valstī.
Kādas ir tās tēmas, jautājumi, par kuriem tev deg acis un sirds? Kur redzi, ka ir nepieciešamība kaut ko uzlabot, mainīt?
Es varētu teikt, ka ir tādi divi lielie bloki. Viens ir veselības bloks, kas ir tieši saistībā ar sabiedrības veselības noturēšanu jeb prevenciju – lai cilvēki nesaslimstu un līdz ar to valstij būtu vairāk naudas, ko tērēt ceļiem, bērnudārziem, vai kam citam. Manā uzskatā jo mazāk cilvēki slimos, jo mazāk mirs, jo mēs būsim bagātāka valsts. Šajā blokā ir ļoti daudz jautājumu, ar kuriem var strādāt – uzturs, alkohols, smēķēšana, fiziskas aktivitātes, drošība uz ceļa, bērnu veselība, garīgā veselība un citi jautājumi.
Otrs bloks ir cilvēktiesības. Tajā ietilpst feminisms un LGBT tiesības. Šobrīd viena no aktuālajām tēmām, par kuru šobrīd esmu, ja tā var teikt, sacepusies, ir par vardarbību pret sievietēm – ka sievietēm bez viņu atļaujas bieži vien mēdz pieskarties, apgrābstīt, piemēram, ejot pa ielu, publiskā vietā kāds vienkārši iegrābjas kājstarpē. Paceļot šo tēmu, daļa sāk runāt par pašaizstāvēšanos un sodiem, bet tā ir cīņa ar sekām. Es gribu runāt tieši par prevenciju – kā šo izbeigt saknē. Un tas atkal atduras pret sabiedrības izglītošanu. Otra lieta ir tā saucamais “catcalling” -uz ielas sveši cilvēki izsaka seksualizētus komentārus, žestus, uzsvilpj. Sievietes mēdz pierast pie tādām lietām, jo tas principā notiek jau no bērnības. Tas notiek ar man zināmiem cilvēkiem, ar mani pašu, bet tas nav normāli, pie tā nebūtu jāpierod. Tie izsaucieni, žesti atstāj sekas, ietekmē arī cilvēka darba spējas, pašvērtējumu un daudz ko citu, bet par to neaizdomājas tie, kas tā dara. Arī citās ikdienas situācijās nav īsti droši – tas notiek darbā, bārā, ielas, mājās.
Savukārt LGBT jautājumos man šķiet drausmīgi, ka Eiropas līmenī saistībā ar cilvēktiesībām tieši LGBT cilvēkiem Latvija ir 41. vietā pēc Varavīksnes indeksa, ko veido starptautiskā LGBTI organizācija “ILGA-Europe”. Mēs esam zemāk pat par Ungāriju, kurā pie varas ir diktators, kurš ik pa laikam izdomā jaunus likumus, kā ierobežot cilvēkus ar netradicionālu seksualitāti. Es ceru, ka Latvija pakāpsies mazliet uz augšu dodot iespēju pāriem reģistrēt savu kopdzīvi, lai viņi un viņu bērni var justies droši un aizsargāti.
Kapēc man šis rūp? Tāpēc, ka es pazīstu ļoti daudzus LGBT pārstāvjus, un, manuprāt, mums visiem ir jāstrādā pie tā, lai visi sabiedrības locekļi justos labi šajā valstī. Latvijā nav tik daudz cilvēku, lai mēs varētu atļauties ka kāds aizbrauc no šejienes tāpēc, ka viņš nejūtas iekļauts un vajadzīgs šeit. Tas ir drausmīgi – arī viņi maksā nodokļus, mācās, ir ārsti, advokāti, politiķi un līdzvērtīgi sabiedrības locekļi, bet likumi viņus ierobežo daudz vairāk kā heteroseksuālus cilvēkus. Turklāt partnerattiecību regulācija skar arī heteroseksuālus cilvēkus, kas kādu personisku iemeslu dēļ negrib/nevar vai nav vēl paspējuši apprecēties. Tāpat arī līdzīgi kā mēs nevaram uzbrukt kādam ar vārdiem vai fiziski viņa rases vai reliģijas dēļ, kas ir vainu pastiprinoši apstākļi, tāpat pie šīm sensitīvajām tēmām būtu jāiekļauj dzimuma identitāte un seksuālā orientācija, tas būtu tikai pašsaprotami. Es iestājos pret cilvēku mobingu, tas man ļoti aizskar. Iespējams tāpēc, ka arī pati esmu ar to saskārusies, un man vienmēr ir šķitis, ka ir jāaizstāv vājākie. It sevišķi, ja esmu priviliģētā pozīcijā, kurā jūtos droši – tad šī privilēģija ir jāizmanto, lai palīdzētu tiem, kuriem tās nav. Es apzinos, ka neesmu profesionāle vai cilvēktiesību eksperte, bet es daru to, ko varu. Internetā arī ir pietiekami daudz literatūras, es mācos. Tāpat arī mūsu partijā ir daudz cilvēku, kuri ir zinoši, un es ceru, ka strādājot kopā mēs šos jautājumus varēsim risināt valsts līmenī.
Kāpēc, tavuprāt, cilvēki Latvijā tik pasīvi iesaistās politikas jautājumos?
Pirmkārt, domāju, ka tas ir paaudžu maiņas jautājums. Padomju laikos bija viena pareizā partija, un mums šī kultūra nav tik dziļi izstrādājusies, nav pilsoniskās sabiedrības aktivitātes kultūra. Tie cilvēki ir piedzīvojuši, ka viņi nevar uzticēties varai, partijai. Arī pats vārds “partija” no tiem laikiem ir saglabājis negatīvu konotāciju, jo tas joprojām asociējas ar “komunistiskā partija”.
Otrkārt, cilvēki, kas ir dzimuši demokrātiskā Latvijā vai neilgi pirms tam, ir piedzīvojuši, ka pie varas daudzi ir iešmaukuši. Tagad viņi jau ir izmesti no politikas, pateicoties tiesībsargājošo iestāžu darbam, taču tās asociācijas paliek. Latvijā ir korupcija – tas ir fakts. Dinamika mainās, taču cilvēkiem ir radies iespaids, ka politiķi zog, un iet politikā, lai tiktu pie siles. Un daļēji var saprast – mēs maksājam nodokļus, kaut ko darām, bet šķiet, ka nekas nenotiek, nekas nemainās – ceļi kā vienmēr slikti, ārstiem, skolotājiem algas zemas.
Kopumā pastāv tik daudz negatīvu sterotipu un dzīvu asociāciju – partijas ir varas kliķe, kur aizmugurē notiek darījumi ar sliktiem cilvēkiem, ar mafijām. Partijas ir aizslēgti klubiņi priviliģētiem onkuļiem, nevis jauniešiem, sievietēm, jaunajām māmiņām, biedri tur ir tikai nobalsošanai kongresā. Un es pieņemu, ka tā, iespējams, kādās partijās joprojām ir, bet Kustībā “Par!” tā noteikti nav. Mēs esam caurspīdīgi, biedri var piedalīties valdes sēdēs, var izteikties, un viņa viedoklis tiek uzklausīts un nokomentēts, nevis vienkārši noslaucīts gar zemi.
Daļai gan tas jau ir ieaudzis ģimenē – arī kādiem mūsu partijas biedriem ģimenē kāds ir bijis politikā vai partijā – pat, ja tas ir kādā konservatīvā spēkā, interesi un rūpi par politiku tāpat nodod no paaudzes paaudzē. Mums nav bijis laiks tam izveidoties īpaši dziļi, bet pamazām tas varētu mainīties.
Iespējams, palīdzētu, ja partijas parādītu statistiku par sevi – kāds ir biedru vidējais vecums, cik daudz ir biedru, kādas ir iespējas iesaistīties, kādēļ lai kāds to gribētu darīt. Ir gan arī jauniešu nodaļas – manuprāt tas ir lieliski, ka jaunieši, kuri vēl nav sasnieguši pilngadību, var iesaistīties esot vēl skolā. Diemžēl, kad es biju vidusskolā, es neredzēju, kurā partijā es varētu iesaistīties, bet kopumā tā ir laba izdevība jau agrā vecumā iepazīt cilvēkus iekšienē un iztaustīt vidi, pirms kļūsti par kārtīgu pilntiesīgo biedru. Saprast vai partija ir caurspīdīga, cik atklāti viņi strādā, cik atklāti viņi piesaista finansējumu, cik daudz ņem vērā biedru viedokli un tā tālāk.
Es arī ceru, ka Valsts finansējuma palielināšana partijām to situāciju pamazām uzlabos, un sabiedrība vairāk uzticēsies partijām. Bet pašiem politiķiem arī ir jāstrādā tā, lai cilvēki pārāk viņos neviltos. Ja kaut kas nav sanācis – vairāk jākomunicē – kāpēc? Ņemot vērā, ka mums Latvijā nedominē viena partija, kā tas ir, piemēram, Lielbritānijā, kur ir divas galvenās partijas un tad uzvar viena vai otra, tad bieži vien nav iespējams kaut ko realizēt. Vienmēr ir jārēķinās, ka būs jāsastrādājas ar dažādiem politiskiem spēkiem, jāatrod kompromisi. No vienas puses tas, ka ir vairākas partijas, ir daudz demokrātiskāk, politikā tiek pārstāvēti dažādi cilvēki. Bet no otras puses konkrētas partijas politisko prioritāšu programmu tādos apjomos, kā gribētos, realizēt ir ļoti grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Un tas ir jāpieņem, ja mums ir šī vairāku partiju sistēma, kur katram sabiedrības loceklim ir sava partija, ar ko viņš identificējas. Otrs variants ir ieviest šīs divas partijas, no kurām viena pārņem varu uz četriem gadiem un neviens nevar iebilst, taču, manuprāt, tas ir daudz nomācošāk.
Ko tu atbildētu tiem, kas jautā – kādēļ iesaistīties Kustībā “Par”?
Pirmkārt jau kontakti – networking ir lielisks – pulcējas cilvēki ar līdzīgām interesēm, ar līdzīgu skatījumu uz dzīvi, līdzīgām vērtībām. Viedoklis nekad ar visiem nesakritīs 100%, bet, kad mūsu biedriem ir sarunas un diskusijas ar dažādiem viedokļiem, tā joprojām ir intelektuāla bauda.
Tāpat arī iespēja uzzināt aktuālo nevis no medijiem, bet no pirmavota – no ministriem, no deputātiem, no Rīgas mēra. Uzzināt vienam no pirmajiem, piemēram, par kādiem notikumiem, kas vēl tikai notiks. Politika pati par sevi ir ļoti aizraujoša, visu laiku kaut kas notiek. Pat ja tagad ir mierīgi, tā nekad nav uz ilgu laiku.
Ir forša sajūta, ka vari piedalīties, iesaistīties. Ir iespēja sniegt ieteikumus un dalīties ar savām problēmām, padaloties savā dzīvajā pieredzē. Protams, tas, ka vienam cilvēkam kaut ir noticis, nenozīmē, ka uzreiz ir jāmaina Ministru kabineta noteikumi, likumi, bet biedriem ir iespēja vērst uzmanību uz potenciālajām problēmām, sarkanajiem karodziņiem.
