Viedokļi
Krista Baumane: Es mīlu savus draugus jeb kāpēc es eju Praidā
Manas atmiņas par pirmo Praidu Rīgā ir pabalējušas – kopš tā laika pagājuši jau 12 gadi!
Otrais Praids 2006. gadā gan ir neaizmirstams. Pirmās partijas politiķi panāca gājiena aizliegšanu “drošības apsvērumu dēļ” un tā vietā viesnīcas Latvija konferenču telpās norisa Mozaīkas rīkotās Draudzības dienas. Ārpusē bija pulcējies niknu cilvēku bars, kas draudēja, izkliedza rupjus vārdus un dalībniekus apmētāja ar kakām. Atceros, ka tobrīd gandrīz fiziski trīcēju no šoka, ka brīvā Latvijā, kas pirms pāris gadiem bija iestājusies Eiropas Savienībā, man jāizjūt bailes par to, ka kāds grib nodarīt pāri maniem draugiem tikai tāpēc, ka viņi uzdrošinās publiski paust piederību LGBT kopienai. Klātesošie policisti bija kūtri un apjukuši. Vakarā mēs ar vīru bažīgi zvanījām pasākuma rīkotājai Lindai Freimanei, lai apvaicātos, vai ar viņu viss ir labi – viņa apstiprināja, ka viss ir kārtībā, bet pēc drošības iestāžu ieteikuma nevarot atklāt savu atrašanās vietu.
2007. gadā Praida gājiens norisa Vērmanes dārzā.
Iekļūšanu parkā vaktēja policija sadarbībā ar Mozaīkas biedriem, kuri laida iekšā tikai pazīstamus cilvēkus. Soļojām pa parka celiņiem, dziedājām dziesmas un nesām plakātus “Naids nav ģimenes vērtība”. No vienas puses savu draugu lokā jutos lieliski, no otras puses – kā dzīvnieks krātiņā, jo žoga otrā pusē soļoja agresīvs pūlis, kas mūsu virzienā raidīja rupjus saucienus un draudus. Praida dalībniekus apsargāja policisti, kas izskatījās pēc kiborgiem, un pēc pasākuma ar autobusiem tos, kuri vēlējās, aizveda uz slepenu vietu drošības nolūkos. Atceros, braucot mājās ar riteni no Vērmanes dārza, skatījos pār plecu, vai man neseko – vienubrīd likās, ka seko, tāpēc Vecrīgas centrā piebremzēju un brīdi pagaidīju cerībā, ka tās droši vien tikai manas iedomas.
Nākošajos gados sajūta bija daudz drošāka un patīkamāka.
Praida dalībnieku kļuva aizvien vairāk, pretinieki mazāk agresīvi, programma izvērstāka, atbalstītāju skaits plašāks.Gājienā iesaistījās Rietumvalstu vēstnieki, 2012. gadā atnāca arī Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ziņu diktori vairs nebaidījās skaļi izrunāt vārdus “homoseksuāls”, “gejs” un “lesbiete”, laikrakstos un dzīvesstila žurnālos parādījās intervijas ar LGBT cilvēkiem un viņu ģimenēm.
Šodien man ir sajūta, ka ledus beidzot sakustējies – aizvien vairāk cilvēku publiski pauž atbalstu, šogad tika savākti vairāk kā 10,000 paraksti par Kopdzīves likuma iniciatīvu, kas palīdzētu gan neprecētiem, gan viendzimumu pāriem.
Kāpēc es eju Praidā?
Jo man ir draugi, kas pieder LGBT kopienai – citiem vārdiem sakot, geji, lesbietes, biseksuāļi – kuri ikdienā sastopas ar nicinājumu, diskrimināciju un tāpēc ir spiesti slēpt vai rūpīgi sargāt savu privāto dzīvi tādā mērā, par ko heteroseksuāļiem nav ne mazākās nojausmas, jo neesam to izbaudījuši uz savas ādas. Man tas sāp. Pievienoties gājienam ir mazākais, ko es varu darīt, lai izrādītu savu atbalstu un solidaritāti. Man neliekas taisnīgi, ka maniem draugiem jābrauc precēties uz citām Eiropas pilsētām. Ka viņiem jākārto kaudzēm dārgu dokumentu, lai pasargātu sevi vai savu otru pusīti nelaimes gadījumā, vai nodrošinātu juridisku aizsardzību bērniem.
Man tas liekas cilvēcīgi un pašsaprotami, ka Eiropas valstī Latvijā cilvēkiem ar dažādu seksuālu orientāciju ir vienādas tiesības. Es saraujos kā no adatas dūriena, kad ilustrētā žurnālā kārtējā slavenība vai politiķis ar nicinājumu izsakās par homoseksuāliem cilvēkiem. Man ir skumji, kad atkal dzirdu, kā dažādu tautību latvieši aizbrauc uz dzīvi citur, kur sabiedrība ir atvērtāka un viņiem nav jāslēpjas.
Es mīlu savus draugus, tāpēc es gāju un atkal iešu Praidā.
Iešu cerībā, ka mēs kopā varam mainīt lietas uz labu un veidot tādu valsti, no kuras neviens negrib bēgt seksuālās orientācijas dēļ. Šogad iešu kopā ar saviem partijas biedriem no vēlēšanu apvienības Attīstībai/PAR! – priecājos, ka Latvijā beidzot ir politisks spēks, kas atklāti atbalsta LGBT kopienas tiesības, jo ledu nepieciešams sakustināt arī politiskā līmenī. Un, protams, arī tāpēc, ka par spīti visam Praids savā būtībā ir līksms pasākums, kur dalībnieki priecājas skatīties viens otram acīs un smaidot izbaudīt kopābūšanu. Ar šī gada Baltijas Praida programmu var iepazīties šeit.
Uz tikšanos sestdien, 9. jūnijā plkst. 12.00 Vērmanes dārzā!
