Vides objekti Rīgā – starp mākslu un drošību Aktualitātes
06.11.2024

Vides objekti Rīgā – starp mākslu un drošību

Ivars Drulle, tēlnieks un Rīgas domes Attīstības komitejas vadītāja vietnieks

Pagājušajā nedēļā diskutējām par Rīgas pieredzi vides objektu jomā, kurā piedalījās dažādu nozaru pārstāvji, tostarp mākslas, arhitektūras un pašvaldības eksperti. Rīgas pieredze vides objektu jomā nav ļoti liela, tāpēc reizēm sanāk uzkāpt uz “grābekļiem”, tomēr mūsu mērķis ir virzīties uz priekšu, mācoties no kļūdām. Tādēļ šī diskusija bija īstajā laikā un arī vietā.

Pagājušajā desmitgadē Rīgā īstenoti vairāki vērienīgi projekti, piemēram, Teterevu fonda iniciatīva “Rīga smaida”. Šī projekta ietvaros tapa vairāki vides mākslas objekti, tai skaitā pie Latvijas Mākslas akadēmijas izstādītais “Guļošais lauva”, kas ir apgāzies ar kājām gaisā. Pēdējos gados esam redzējuši dažas jaunas iniciatīvas, piemēram, Gunāra Astras pieminekli un konkursu par vides mākslas objektu vietā, kurā kādreiz tika uzvilkts Latvijas karogs kā protesta simbols.

Bijuši arī ne tik veiksmīgi vides objekti. Piemēram, 2018. gadā Brīvības ielā tika uzstādīts digitālais ekrāns, kas autobraucējiem radīja neērtības, jo bija ļoti raibs. Kaut kādā veidā šis ekrāns ieguva nosaukumu “Ļeņina bikses”, bet tagad jau daudziem ir aizmirsies. Vēl viens interesants, bet, laimīgā kārtā, nerealizēts projekts bija pie Nacionālā teātra – “800 gadu aleja”. Bažas radīja tas, ka šī instalācija varētu bojāt ozolu saknes. No šādām kļūdām mēs vēlamies izvairīties.

Šobrīd Rīgā ir plānoti jauni vides mākslas objekti. “SEB” banka plāno dāvināt piecus vides mākslas objektus. Šos darbus veidos pieci viesmākslinieki, un tie tiks izvietoti dažādās vietās Rīgā. Daži no tiem būs interaktīvi, piemēram, pie rotaļu laukumiem Čiekurkalnā.

Pieredze, ko mēs guvām šajā vasarā, mēģinot atjaunot un veidot vides mākslas objektus, mums liek mācīties no kļūdām. Sākotnēji viss šķita pareizi – process bija skaidrs, idejas izstrādātas, taču vienā rītā, atverot avīzi, sapratām, ka kaut kas ir aizgājis greizi. Ir grūti noteikt robežu starp to, kad objekts ir tikai mākslas darbs un kad tas kļūst par rotaļu vai rekreācijas objektu. Šī robeža nav stingri noteikta, un mēs visi to mācāmies ar katru jaunu situāciju.

Šobrīd, kad mēs esam kļuvuši gudrāki un zinām noteikumus, rodas praktisks jautājums: kāds būs turpmāk mūsu darbības algoritms, kad plānojam jaunus objektus? Vai mums visus māksliniekus tagad sūtīt uz konsultācijām pie Patērētāju tiesību aizsardzības centra? Tas ir viens aspekts. Otrs aspekts ir saistīts ar noteikumu pielietošanu un interpretāciju – kurā brīdī, piemēram, vienkāršs rekreācijas elements, piemēram, soliņš, kļūst par kaut ko vairāk, kam nepieciešami papildu ierobežojumi vai drošības noteikumi?

Ja bērni sāk objektu uztvert kā rotaļu ierīci un tajā rotaļāties, tad tajā brīdī objekts faktiski kļūst par rotaļu ierīci. Ir divas iespējas: vai nu mainīt dizainu, lai tas nebūtu tik pievilcīgs rotaļām, vai arī novērst potenciāli bīstamos elementus un ļaut bērniem izmantot objektu kā rotaļu vietu.

Kopā ar ekspertiem secinājām – nav vajadzības pārklāt visu ar mīkstiem matračiem – arī rotaļu laukumos var nokrist no trīs metru augstuma un sasisties, bet svarīgākais ir tas, ka lietotājs apzinās risku. Dizainam jābūt tādam, lai tas skaidri norādītu uz risku, un šie principi ir piemērojami arī vides objektiem. Tādējādi mēs varam panākt, ka objekti ir droši un funkcionāli, nezaudējot māksliniecisko vērtību.

Visu reglamentēt ir neiespējami – ja mēs mēģinātu visu pilnībā kontrolēt, tad vides dizains zaudētu savu elastību un pievilcību. Lietotājiem ir jābūt iespējai izmantot objektus saprātīgi, un mums jāizvērtē katrs gadījums individuāli. Šī starpzona starp mākslu un funkcionāliem objektiem ir vieta, kur mēs šobrīd darbojamies un mācāmies no pieredzes.

Protams, vecākiem ir jāuzrauga bērni, bet ir svarīgi, lai bērni arī paši saprastu, ko viņi var un ko nevar darīt. Ja mēs visu norobežosim ar mīkstiem segumiem, bērni neiemācīsies izprast risku. Piemēram, šūpoles ir viena no populārākajām rotaļu iekārtām, taču tās rada arī visvairāk traumu. Bet, ja mēs prasītu aizliegt šūpoles, tas būtu pārspīlēti. Tāpēc, projektējot vides objektus, ir jāatceras, ka bērniem ir jābūt iespējai izpētīt un izzināt apkārtējo vidi.

Arhitektiem ir liela atbildība, un sadarbība ar ekspertiem, būvvaldi un citiem speciālistiem ir būtiska. Kad būvvalde apstiprina projektu, arī viņi uzņemas līdzatbildību. Nebūtu pareizi katram māksliniekam likt konsultēties par katru objektu. Protams, ja runa ir par rotaļu laukumu, tad ir nepieciešamas konsultācijas, bet skulptūras gadījumā tas būtu pārlieku ierobežojoši. Skulptūras veidošanas procesā var ievērot daudzus standartus, bet vides objektus nevar tik vienkārši regulēt.

Radošas pieejas veicina radošumu un iesaista bērnus izziņas procesā. Šie radošie objekti ir uzkrājuši atšķirīgu pieeju, uzsverot taktilo pieredzi, krāsas, dažādus materiālus, kas veicina bērnu radošo attīstību. Tas ir pilnīgi cits veids, kā uzrunāt bērnus un viņu izziņas procesus. Es uzskatu, ka mēs šobrīd atrodamies stadijā, kurā mācāmies no savām kļūdām. Mācīties no kļūdām ir dabisks process, un nav iespējams pilnībā izvairīties no visiem riskiem.

Bērniem ir jābūt drošībš, taču ir būtiski, ka drošības noteikumi mainās atbilstoši laikmeta prasībām. Piemēram, tiek pievērsta uzmanība tam, lai virsmas nebūtu slidenas, lai neveidotos situācijas, kurās varētu iespiest roku vai notikt kāda cita nelaime. Piemēram, laukakmeņi rotaļu laukumos ir bieža parādība, bet ir jāsaprot, ka bērnam ir jāmācās no vides, nevis tikai jādzīvo ļoti drošā, gumijas segumu pārklātā vidē.

Tāpat jāņem vērā arī materiālu izvēle – ja tiek izmantots akmens, tas var kļūt slidens; ja tiek izmantots metāls, tam var būt karsto laiku ietekme. Piemēram, slidkalniņi, kas izgatavoti no metāla, karstajā laikā var kļūt pārāk karsti un bīstami lietošanai. Ir svarīgi, lai šādas lietas tiktu ņemtas vērā un būtu ierakstītas specifikācijās, piemēram, nepieciešamība atdzesēt metāla slidkalniņus, ja temperatūra pārsniedz noteiktu līmeni.

Man arī ļoti patīk ideja par bērnu rotaļlaukumu testēšanu kopā ar bērniem. Bērniem ir jābūt iespējai pašiem saprast, kas ir bīstams. Tas ir kaut kas, ko varbūt nevar uzrakstīt tehniskajās specifikācijās, bet tas noteikti ir svarīgi, lai vecāki apzinātos šādus riskus.

Es atceros, kad mēs Rīgas domē 2012. gadā uzdevām uzdevumu saskaitīt visus rotaļu laukumus Rīgā, kas ir derīgi un funkcionāli, un tad saņēmām secinājumu, ka lielākā daļa rotaļu laukumu ir jānojauc, jo tie neatbilst drošības prasībām. Tas mums bija milzīgs izaicinājums, jo sapratām, ka to visu nevarēsim paveikt uzreiz. Daži laukumi bija kritiski bīstami, un nācās demontēt desmitiem rotaļu laukumu, kas izraisīja lielu skandālu. Vecāki un bērni bija pieraduši spēlēties tajos, un pēkšņi parādījās zīmes, ka Rīgas dome ir nojaukusi laukumus. Tās vecās šūpoles ar izvirzītām naglām un nolietotām sēdekļu pamatnēm bija ļoti bīstamas, lai gan visi tās lietoja.

Nav iespējams panākt, lai rotaļu laukumos nekad nenotiktu negadījumi, bet mērķis ir maksimāli samazināt riskus. Svarīgi, lai katrs procesa dalībnieks pilda savus pienākumus – ražotājs izgatavo rotaļu iekārtas, ievērojot prasības, un pēc uzstādīšanas ir jāveic risku novērtējums, kurā iesaistās profesionāļi. Pirmajā gadā pēc uzstādīšanas veiktā pārbaude ir būtisks solis, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Uzturēšana un regulāras pārbaudes ir nākamais solis, lai nodrošinātu ilgstošu drošību.

Domājot par nākotnes konkursiem Rīgas domē vai līdzīgiem projektiem vides objektu realizēšanai, būtu vērts apsvērt ideju, ka eksperti tiek piesaistīti kā daļa no konkursa procesa. Nevis liekot autoriem pašiem meklēt ekspertus, bet piedāvājot šo palīdzību kā pakalpojumu – posmā, kad darbi tiek izvērtēti un vēl var veikt uzlabojumus. Pašvaldībai ir lielāka elastība piesaistīt speciālistus, un būvvaldes pārstāvji var būt daļa no šīs komandas, pārbaudot, vai objekti ir droši, un konsultējoties ar speciālistiem par rotaļu iekārtām un vides objektiem.

Rīgai nevajag baidīties pieņemt elastīgus risinājumus. Ja kaut kas procesā noiet greizi, ir svarīgi atzīt kļūdas, labot tās un, ja nepieciešams, mainīt vai uzlabot objektus.

 

Ivars Drulle, tēlnieks un Rīgas domes Attīstības komitejas vadītāja vietnieks


Back to top