Kopš kara sākuma Ukrainā, mēs esam daudz dzirdējuši un daudz runājuši par to, kā veicināt mūsu sabiedrības drošumspēju. Mūsu sabiedrības spēju tikt galā ar mazām un lielām krīzēm, saglabāt savstarpējo uzticību un ticību valstij. Tā ir spēja kritiski vērtēt informāciju, kuru patērējam. Jēgpilna piedalīšanās savas apkaimes un valsts veidošanā.

Par to, kā pasargāt mūsu sabiedrību no Kremļa ietekmes. Kā panākt to, ka visi Latvijas iedzīvotāji patērē neatkarīgus, valstiskus medijus un spēj sazināties vienā valodā – latviešu valodā.

Mums ir paveicies. Mūsu sabiedrības vairākums skaidri apzinās, ka Kremlis nav mūsu draugs, ka Putina režīms ir asiņains, nežēlīgs, prettiesisks un teroristisks.

Mēs esam bijuši proaktīvi, ierobežojot Kremļa kontrolēto televīzijas kanālu pieejamību. Mēs esam slēguši un turpinām slēgt interneta vietnes, kas izplata kara propagandu un attaisno kara noziegumus. Bet mēs tikai šķietami esam uzvarējuši šajā informācijas karā.

Stratēģiskajā komunikācijā runā par to, cik ļoti nepieciešams uzvarēt cīņā par cilvēku sirdīm un prātiem. Un mans lielais jautājums šodien ir – vai mums ir izdevies uzvarēt? Es baidos, ka līdz uzvarai mums ir ļoti tālu. Mēs esam aizvēruši vienas durvis uz Kremļa ietekmi, bet atvēruši daudzas citas. Un jaunatvērtās durvis ir daudz bīstamākas. 

Mēs neesam izdarījuši daudzus mājasdarbus. Pirmais – latviešu valodas apguve nav viegli pieejama. Mēs esam gadiem ilgi tēlojuši, ka nezinām – tā saucamajās krievu skolās bērni vāji iemācās latviešu valodu. Šos bērnus Latvijas valsts ir apzagusi. Universitātē es šos jauniešus sastopu. Viņi ir gudri un zinoši. Tomēr man ir grūti vērtēt viņu esejas un rakstus, jo viņu latviešu valodas prasmes ir zem viduvējām. Mums ir laiks pateikt – jā, mēs kļūdījāmies.

Un izlabot šo kļūdu – latviešu valodas apguvei ir jābūt ērti un plaši pieejamai arī digitālā formātā. Lai, piemēram, sievietes, kurām jārūpējas par maziem bērniem un jāstrādā, var atrast laiku, lai attīstītu savas latviešu valodas zināšanas. 

Mūsu otrs neizpildītais mājasdarbs ir tas, ka joprojām Latvijas pierobežā ir vieglāk un lētāk uztvert Krievijas un Baltkrievijas televīziju, nekā Latvijas televīzijas kanālus. Nesen biju Latgalē, vairākās pašvaldībās arī tīri praktiski var novērot uz, kuru pusi pagrieztas televīziju antenas. Nē, nē, tās nav uz Briseli vai Rīgu, tās ir pagrieztas Minskas un Maskavas virzienā! Jo tas ir lētāk un vieglāk. Tas nav pieņemami.

Turklāt Kremļa medijus patērē ne tikai krievi, bet arī latvieši. Mums ir daudz cilvēku, kuri tic Krievijas propagandas izplatītajiem naratīviem par Latviju kā neizdevušos valsti, par to, ka Eiropa ir morāli pagrimusi un NATO mūs neaizstāv; kuri domā, ka Stambulas konvencija mūs apdraud un stāsta par muļķībām par 50 dženderiem u.tml.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Igaunijā neatkarīgiem medijiem, kas komunicē krievu valodā, piešķīra 1 miljonu eiro, kā arī valdība nosūtīja īpašo valsts pārstāvi darbam uz Narvu, lai skaidrotu Igaunijas valdības lēmumus. Arī iepriekšējā Igaunijas prezidente vairākus mēnešus par savu darba rezidenci izvēlējās tieši Narvu! Ko mēs? Diskutējam, ka no 2026. gada sabiedriskajam medijam jāeksistē tikai latviešu valodā.

Mēs esam kā strauss, kas izvēlas iebāzt galvu smiltīs. Tomēr brīnumi nenotiks. Maģiskā veidā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā cilvēki pēkšņi vienā dienā nepamodīsies ar neapturamu vēlmi paskatīties Panorāmu. Viņi turpinās patērēt propagandu. Caur satelītu, izmantojot VPN vai Telegram.

Igaunijas medijos regulāri var izlasīt valsts augstāko amatpersonu teikto – Igaunijas krievi ir mūsu krievi. Ko mēs? Diskutējam par to, vai bērniem smilšu laukumā drīkst sarunāties krieviski. Nesen Latvijas televīzijā kādā ļoti populārā raidījumā dzirdēju, kā kāds no dalībniekiem nosauca krievus par 5.kolonnu. Vai mūsu plāns ir turpināt krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem teikt, ka viņi nav un nebūs mūsējie – nebūs Latvijai lojāli.

Mēdz teikt – ar varu mīļš nekļūsi. 

Ja mēs tā turpināsim, mūsu cilvēkus turpinās barot Kremļa propaganda ar ideju par to, ka Latvija ir neizdevusies valsts, un tai piebalsos Latvijas populisti.

Bet mēs to ignorējam. 

Kāds ir risinājums? Mēs aizsardzībā jau investējam krietni vairāk nekā 2% sava budžeta, bet mēs nedrīkstam vairs uz aizsardzību lūkoties tikai kā tanku un dronu iepirkumiem. Arī latviešu valodas apguves iespēju nodrošināšana, arī mediju kvalitātes stiprināšana vairākās valodās ir mūsu aizsardzība! Ieguldījumi ir vajadzīgi arī stiprai pilsoniskai sabiedrībai. Aizsardzības budžetam ir jābūt katrai nozarei, ikvienai ministrijai.

Tikai skatoties uz aizsardzību plašāk mēs varam vairot mūsu sabiedrības drošumspēju un noturību iespējamās krīzes situācijās.