"Es arī ļoti gribētu, lai pēcdzemdību depresija ir izdomājums vai kaut kas tāds, ko var pārvarēt "ar gribasspēku. Diemžēl, laikā, kas šķiet viens no skaistākajiem cilvēka dzīvē, daudzas mammas un tēvi cieš no baisas pieredzes - depresijas. Tā nav izdomāta. Tā ir pretīgi īsta."
Diāna Zande, psiholoģe un Kustības "Par!" valdes locekle
Pēcdzemdību depresijai ir 3 izpausmes. Pēcdzemdību nomāktība (85% sieviešu), pēcdzemdību depresija (15% sieviešu, bet simptomu izteiktība variē) un pēcdzemdību psihoze (apmēram vienai sievietei no 1000). Tās ir muļķības tikai muļķiem un muldoņām ar viedokli, bez kompetences. Bet daudzām mammām tā ir īsta un briesmīga realitāte.
Pēcdzemdību depresija mēdz būt apkārtējiem nemanāma, jo sieviete cenšas noslēpt to, kā jūtas, un apkārtējie nereti negrib to redzēt vai noliedz depresijas esamību. Bet neviena sieviete negrib pamosties no rīta ar vēlmi nomirt. Vēlmi dzīvot atņem smaga klīniskā depresija.
Bet, ko darīt?
Vispirms topošos vecākus un viņu tuviniekus ir nepieciešams informēt ne tikai par to, kas grūtniecības laikā un pēc dzemdībām notiek ar ķermeni, bet arī emocionālajā jomā. Iedrošināt meklēt palīdzību pie profesionāļiem, tiklīdz rodas aizdomas par pēcdzemdību depresiju. Jo ātrāk, jo vieglāk to pārvarēt.
Latvijai ir nepieciešama valsts programmas “Atbalsts bērnam pirmajās 1000 dienās”
Bērna dzīves sākums no ieņemšanas līdz vismaz divu – triju gadu vecumam ir nozīmīgs pamats veselīgai attīstībai visa mūža garumā. Ir svarīgi, lai šajā laikā valsts sniegtu atbalstu vecākiem tā, lai ikviena ģimene spētu pielāgoties izaicinājumiem, kurus rada bērna piedzimšana, kā arī sekmētu bērna attīstību vislabākā veidā.
Programmas “Pirmās 1000 dienas” veidošana un ieviešana Latvijā ir būtiska, lai sniegtu medicīnisko, emocionālo, praktisko un informatīvo palīdzību ģimenēm, kurās ienāk bērns, lai samazinātu riskus un sekmētu ģimenes resursus vislabākajam sākumam bērna fiziskajai un psihiskajai attīstībai.
Programmas mērķis ir atbalstīt ģimenes, lai katrs Latvijas bērns ģimenē saņemtu vislabākās iespējas veselīgam dzīves sākumam, orientēta uz to, lai samazinātu iespēju atšķirības bērniem, kuri piedzimst trūcīgās ģimenēs vai ģimenēs, kurās vecākiem ir ierobežoti resursi pilnvērtīgi rūpēties par savu bērnu (piemēram, vecāku psihiskās veselības traucējumu dēļ vai zema sociāli ekonomiskās stāvokļa dēļ), kā arī ģimenēs, kurās bērni ir pakļauti komplicētām pieredzēm (vecāku nāve, šķiršanās, hroniskas veselības problēmas bērniem vai vecākiem, u.c.). Pasaules veselības organizācija un UNICEF atzīmē, ka ir svarīgi ieviest šādas programmas, un tas jau ir izdarīts daudzās pasaules valstīs (Lielbritānijā, Kanādā, Dānijā, u.c.).
Programmas izveidošanai jākļūst par ilgtermiņa mērķi likumdošanas un izpildvarai, jābalstās starpnozaru sadarbībā, iekļaujot pašvaldības, organizācijas, NVO un vietējās kopienas. Ieguldot agrīnā atbalstā, valsts rada iespējas panākt nozīmīgus ilgtermiņa rezultātus bērnu un ģimeņu dzīvēs un samazināt izdevumus, kas ilgterminā rodas seku likvidēšanā, ja cilvēka dzīves sākumā palaistas garām prevences un agrīnās intervences iespējas. Programmas fokuss ir uz prevenci un agrīnu, pierādījumos balstītu, intervenci; uz samērīgi universāliem principiem un konkrēti mērķētām intervencēm.
Lai programma būtu pēc iespējas mērķtiecīga un sasniegtu rezultātu, nepieciešams attīstīt ilgtermiņa, holistisku, starpnozaru darbā koordinētu un zinātnes atziņās balstītu pieeju un metodes.
Programmas pamati
Programmas veidošanas soļi
Katrai ģimenei inviduāla pieeja
Atbalsts un ieguldījums jaunajās ģimenēs šodien nozīmē ilgtermiņa ieguldījumu veselīgā sabiedrībā nākotnē.