Diāna Zande: Valstij nedrīkst būt svešu bērnu, svešu grūtnieču un svešu jauno vecāku

Patlaban valstī trūkst vienotas, mērķētas psiholoģiskā atbalsta sistēmas topošajiem un jaunajiem vecākiem. Daudzās citās valstīs tāda jau pastāv, taču mērķētu psiholoģiskā atbalsta sistēmu topošajiem un jaunajiem vecākiem būtu svarīgi izveidot arī pie mums, ņemot vērā tieši Latvijas vecāku vajadzības. Būtiski, ka, sniedzot atbalstu mazuļu pirmajos dzīves gados, mēs ne tikai rūpējamies par ģimeņu labklājību pašreiz, bet arī sniedzam drošu pamatu mūsu sabiedrībai nākotnē. Piemēram, samazinot psiholoģiskās veselības grūtības jau dzīves sākumā, sabiedrība izvairīsies no vēlākām, daudz sarežģītāk risināmām grūtībām – bērnu un jauniešu uzvedības problēmām, kas nereti pāraug tendencē iesaistīties riskantā, noziedzīgā uzvedībā vai noved pie nepilngadīgo jauniešu grūtniecības, kā arī var būt ar vēl tālākejošām sekām pieaugušā vecumā – atkarībām, darbnespējas, vardarbības ģimenē un citām visu sabiedrību ietekmējošām grūtībām.

Jā, mums ir daudz augsti izglītotu profesionāļu, taču kopumā palīdzība topošajiem un jaunajiem vecākiem ir sadrumstalota un nesistemātiska, daudzi pakalpojumi ir par maksu, balstīti nevalstisko organizāciju un pašu profesionāļu iniciatīvā, un diemžēl līdzās kvalitatīviem, zinātnē balstītiem pakalpojumiem ir arī gana daudz apšaubāmu piedāvājumu bez jebkādiem zinātniskiem pierādījumiem. Vienotas sistēmas trūkums noved pie tā, ka pašreizējais psiholoģiskā atbalsta piedāvājums nav balstīts Latvijas vecāku vajadzībās. Mums trūkst politikas, kas attiecas uz cilvēka dzīves sākumu, domājot par visu dzīvi ilgtermiņā, tātad arī visas sabiedrības labklājību. Risinājums būtu “Pirmo 1000 dzīves dienu atbalsta programma” vecākiem, sākot no mazuļa plānošanas līdz aptuveni divu gadu vecumam; mērķēta bērnu atbalsta politikas pieeja pašam svarīgākajam cilvēka vecumposmam, kas ietekmē visu turpmāko dzīvi.

Mūsu valsts nākotne sākas šodien

Ko liecina pētījumi?

Katru gadu Latvijā piedzimst apmēram 20 000 bērnu (22 000 2016. gadā, bet 17 600 2020. gadā, un tas ir būtisks dzimstības kritums), tostarp katru gadu Latvijā priekšlaikus piedzimst apmēram 1000 bērnu.

Vienlaikus apmierinātība ar partneru attiecībām samazinās pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas.

Metaanalīzes jeb pētījumi, kuri apvieno daudzu citu pētījumu rezultātus, neapstrīdami parāda, ka apmēram 15% jauno māmiņu un 10,4% jauno tēvu izjūt vērā ņemamus depresijas simptomus pirmajā gadā pēc bērna piedzimšanas (4., 5.), un nav pamata domāt, ka šajā ziņā Latvijā ir labāka situācija nekā citās valstīs.

Kā mums trūkst?

Māmiņas forumos aktīvi diskutē par emocionāli raupju attieksmi dzemdībās un vēlāk, kad rodas jautājumi par mazuļa attīstību un mammas tos uzdod ārstiem. Atšķirīgi speciālistu ieteikumi bērna audzināšanā un aprūpē rada apjukumu, trūkst atbalsta ikdienas situācijās, kurās vecāki netiek galā. Nav skaidrs, kur meklēt un saņemt speciālistu konsultācijas (sevišķi tad, ja nav līdzekļu maksas pakalpojumiem). Šī iemesla dēļ daudzas mātes bērnu audzināšanā balstās interneta ieteikumos, lai gan ne vienmēr spēj atšķirt, kas der un kas neder viņas bērnam. Atbalsts tēviem joprojām ir nepietiekams, un viņu vajadzības ir atstātas novārtā. Tas vājina tēvu iesaisti bērna audzināšanā un sadarbību starp vecākiem, kā arī var sekmēt partneru attiecību problēmas.

Lai gan Ministru Kabineta noteikumi paredz, ka jaunā māmiņa jāinformē par pēcdzemdību depresiju sešas nedēļas pēc dzemdībām, tikai retā sieviete apstiprina, ka viņai šī informācija sniegta, un vēl mazāk sieviešu atzīst, ka mediķi paskaidrojuši, kā depresija var izpausties. Citas atklāj, ka tad, kad viņas saņēmušās pateikt ārstam, ka jūtas nomāktas, izsīkušas vai daudz raud, ārsts ieteicis “vairāk staigāt”, “vairāk atpūsties”, “priecāties par bērniņu”, nevis izvaicājis sievieti par viņas emocionālo stāvokli. Mammas atzīst, ka bija grūti tādā stāvoklī rūpēties par bērnu, un arī bērns audz raudājis un bijis nemierīgs.

Un galu galā, valsts apmaksātās psihologa konsultācijas ir jāgaida ilgi, un daudzi vecāki nevar atļauties maksāt terapeitam privātpraksē. Tātad palīdzība it kā ir pieejama, bet nenonāk pie vecākiem tādā veidā, kā viņiem tā vajadzīga.

Savukārt profesionāļi ne bez pamata raizējas par to, ka topošie un jaunie vecāki bieži nedzird mediķu ieteikumus vai ignorē tos, kā arī uzticas sociālajos tīklos paustajiem ieteikumiem, nevis speciālistu norādēm.

Pirmos dzīves gadus bērni aug ģimenes vidē, kas bieži ir noslēgta. Tā kļūst par tādu kā “pelēko zonu”, kur dzīve notiek pēc saviem noteikumiem, un speciālisti, sastopot ģimeni īsās vizītēs, neredz ikdienas grūtības, kuras risina ģimene. Piemēram, īsā vizītē pie ārsta, kad mērķis ir nosvērt un nomērīt mazuli, var būt grūti izprast vecāku psihoemocionālo stāvokli, vecāku savstarpējo attiecību grūtības, to, cik labi vecāki izprot un apmierina mazuļa emocionālās un fiziskās vajadzības, vai ģimenē nav vardarbības vai pāraprūpes, kur nu vēl pārrunāt šos jautājumus ar vecākiem. Jāpiemin arī tas, ka ārsti, vecmātes, fizioterapeiti, un citi speciālisti, kuri strādā ar topošajiem un jaunajiem vecākiem katrs savas profesionālās darbības ietvaros, lielākoties nav trenēti skatīties uz ģimeni kā sistēmu biopsihosociālā skatījumā un palīdzēt augt veselīgam bērnam. Lielākoties medicīnā māca atklāt slimību un to ārstēt – formāli palīdzība tiek sniegta, bet realitātē tā nav saņemta, jo ir fragmentēta vai neatbilstoša.

Kas mums ir?

Ir arī iepriecinošā puse. Mūsu valstī ir viens no visgarākajiem bērna kopšanas atvaļinājumiem pasaulē, un tas ir kaut kas, ar ko patiešām ir pamats lepoties (pretēji ASV, kur vispār nav šāda apmaksātas bērna kopšanas atvaļinājuma).

Stājoties grūtniecības uzskaitē, sieviete izveido attiecības ar vienu speciālistu (vecmāti vai ārstu-ginekologu, kurš seko viņas veselībai visu laiku līdz dzemdībām; ideālā gadījumā šis pats speciālists var vadīt dzemdības).

Ir daudz organizāciju, kas piedāvā dažādus kursus vecākiem (cenu amplitūda un dažkārt arī kvalitāte ir visai plaša). Vecāki, kuri vēlas un var atļauties, var saņemt visdažādāko atbalsta personu palīdzību (sākot ar kvalitatīviem dzemdību sagatavošanas kursiem un dzemdību līgumu un beidzot ar zīdīšanas konsultantiem un fizioterapeitu un psihologu konsultācijām). Šis atbalsts sasniedz tos vecākus, kas ir maksātspējīgi un motivēti vai arī ļoti prasmīgi bezmaksas resursu atrašanā – un jā, tos, kuri dzīvo pilsētās vai ar labu internetu. Tātad – šīs iespējas aiziet secen daudziem vecākiem.

Dažādas organizācijas ir paveikušas daudz, lai atsevišķās “nišās” sniegtu palīdzību grūtniecēm, jaunajiem vecākiem un bērniem, un atliek tikai apbrīnot, cik daudz laika un enerģijas iegulda NVO strādājošie cilvēki, lai palīdzētu vecākiem. Tomēr šī palīdzība pārsvarā ir projektu ietvaros, aptver ierobežotu cilvēku skaitu, ir pieejama īsu laiku vai arī ir par maksu, un to var atļauties tikai daļa ģimeņu. Arī saturiski veidojot arvien jaunas programmas, nav pietiekami ieguldīts zinātniski pamatotu programmu ieviešanā, pārbaudot to efektivitāti, un ieguldītais laiks un darbs tā arī netiek nostiprināts. To var salīdzināt ar nelielu ēku, ko uzbūvē un atkal nojauc, lai būvētu tādu pašu vai līdzīgu no jauna, nevis apvienotu resursu un uzbūvētu pamatīgu celtni, kas stāvēs gadsimtiem. Protams, ir arī programmas, kuras darbojas jau ilgus gadus.

Kā uzteicamus piemērus minēšu kaut vai daļu no šobrīd pieejamām atbalsta programmām un resursiem, kas rūpējas par vecākiem no grūtniecības līdz bērna 2–3 gadu vecumam. SOS bērnu ciematu atbalsts, PEP mammu un dūlu atbalsts, “Māmiņu Klubs” lekcijas un grūtnieču dienas, “Mammām un Tētiem” atbalsts, “Eclips” – programma agrīnai vardarbības atpazīšanai – un “Sargeņģelis” – izglītojoša atbalsta programma vecākiem, Bērnu emocionālās audzināšanas programma (kas ir pieejama gan par maksu, gan bez tās daudzās vietās Latvijā), Bērnu mentālās veselības nedēļa un citas aktivitātes, kuras ir nozīmīgas, bet nav pieminētas šajā rakstā. Tomēr vecākiem nebūtu jākļūst par izmeklētājiem, lai laikā, kad ģimenē ir mazs bērns, spētu atrast un izšķirot kvalitatīvas atbalsta iespējas tajā brīdī, kad tas vajadzīgs.

Kāpēc dzīves sākumā būtu vajadzīgs īpašs atbalsts?

Laiks no grūtniecības līdz vismaz divu – triju gadu vecumam ir kritiski svarīgs, lai optimāli sekmētu bērna galvas smadzeņu optimālu attīstību, veselīgu sociāli emocionālo un kognitīvo attīstību un ieliktu pamatus psihiskajai un fiziskajai veselībai visa mūža garumā. Mazuļi aug ģimenē, un tieši attiecībās ar vecākiem vai galvenajiem aprūpētājiem viņi attīsta spējas regulēt emocijas, vadīt savu uzvedību un veidot tuvas attiecības ar citiem cilvēkiem. Šīs it kā vienkāršās, bet ārkārtīgi nozīmīgās lietas ir psihiskās veselības pamatā.

Ir svarīgi, lai šajā laikā valsts sniegtu atbalstu vecākiem tā, lai ikviena ģimene spētu pielāgoties izaicinājumiem, kurus rada bērna gaidīšana un piedzimšana, kā arī sekmētu katra mazuļa attīstību vislabākā veidā. Bet, lai palīdzētu augt un attīstīties mazulim, svarīgi atbalstīt viņa vecākus.

“1000 pirmās dienas” ir jautājums par valsts ilgtermiņa politiku un prioritātēm

Daudzās pasaules valstīs, kuras orientētas uz ilgtermiņa mērķiem un veselu sabiedrību, bērna agrīnā attīstība ir valsts politikas uzmanības centrā un darbojas vai tiek veidotas atbalsta programmas “1000 pirmās dienas”. Valsts politika ir nozīmīgs instruments, ar kura palīdzību var veidot sistēmu, kas atbalsta bērnus, atbalstot viņu vecākus (ģimeni), un tā ir jāveido, ņemot vērā PVO un UNICEF ieteikumus, līdzšinējo pieredzi citās valstīs (Islandē, Anglijā, Dānijā, Austrālijā, Kanādā, Igaunijā. u.c.), izpētot mūsu valsts iedzīvotāju vajadzības, jau pieejamos pakalpojumus un palīdzības iespējas. Programmas izveidošanai jākļūst par ilgtermiņa mērķi likumdošanai un izpildvarai, jābalstās starpnozaru sadarbībā, iekļaujot pašvaldības, organizācijas, NVO un sabiedrību.

Ieguldot agrīnā atbalstā, valsts rada iespējas panākt nozīmīgus ilgtermiņa rezultātus bērnu un ģimeņu dzīvēs un samazināt izdevumus, kas ilgtermiņā rodas seku likvidēšanā, ja cilvēka dzīves sākumā palaistas garām prevences un agrīnās intervences iespējas.

Lai ieviestu šādu ilgtermiņa stratēģisko programmu, vispirms ir svarīgi atzīt, ka pats sākums bērna dzīvē atstāj būtisku ietekmi uz viņa fizisko un psihisko veselību, sociāli emocionālo un kognitīvo attīstību. To jau sen zina psihologi, bet joprojām mēdz ignorēt valstsvīri, par galveno jautājumu ģimeņu un bērnu atbalsta politikā uzskatot tikai naudu (kas ir svarīga, bet ar to vien ir par maz). Šī programma pēc būtības ir vienu vecumposmu aptveroša bērnu politikas pieeja.

Jāatzīst, ka šāds visaptverošs valsts atbalsts paliktu drošības spilvenu tiem vecākiem, kas, iespējams, neapzinās, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība (garīga rakstura traucējumi, sociāli nelabvēlīgi apstākļi utt.), ļautu iespējami ātrāk atklāt un ārstēt izdegšanu un pēcdzemdību depresiju, palīdzēt pāriem, kuru attiecības brūk, stabilizēt tās. Un vēlreiz – prevencija, prevencija, prevencija – tas ir lētāk, tas ir vienkāršāk, tas ir efektīvāk un ilgtspējīgāk.

Par ko jāsāk domāt un ko iekļaut rīcības plānā, lai “1000 pirmās dienas” būtu arī Latvijā?

Orientēties uz to, lai piedāvātu mūsdienīgu, pierādījumos balstītu atbalstu vecākiem, kura pamatā ir Latvijas ģimeņu vajadzību izpēte bērna pirmajās 1000 dienās. Iekļaut atbalstu abiem vecākiem, individuāli vai grupās, attālināti vai klātienē, izmantojot gan profesionāļu, gan citu vecāku atbalstu. Programma būtu laba iespēja apvienot jau pieejamās iniciatīvas un programmas, kas jau šobrīd darbojas. Nenoslaucīt padarīto, neuzlikt kaut ko pilnīgu jaunu, bet likt kopā ar jau izveidoto. Te pieminēšu dažus piemērus no konkrētiem programmas punktiem, kuri darbojas daudzās citās valstīs:

• Sekmēt abu vecāku emocionālo labsajūtu grūtniecības laikā (un pēc bērna piedzimšanas) un kvalitatīvu sagatavošanos vecāku lomai, tās apgūšanu, pieņemšanu un sekmīgu praktizēšanu.
• Atbalstīt vecākus, lai viņi jau no paša sākuma varētu veidot pozitīvas vecāku – bērna attiecības, izprotot sava mazuļa vajadzības un konkrētās ģimenes (vecāku) problēmas / jautājumus, kas viņus satrauc, ieviešot un uzturot kvalitatīvas patronāžas vizītes ģimenē.
• Sekmēt bērna vajadzībām piemērotas optimālas aprūpes iemaņu apgūšanu un izmantošanu (bērniem ar dažādu veselības stāvokli, attīstības iezīmēm, vajadzībām). Piemēram, zīdīšanas, hendlinga un citu praktiskās aprūpes darbību nostiprināšanai.
• Agrīns potenciālu problēmu skrīnings gan vecākiem, gan mazulim (agrīni noteikt depresijas un trauksmes simptomu līmeni vecākiem, sekot mazuļa attīstībai).
• “Mērķētās” programmas vecākiem, kuru bērni ir ar īpašām vajadzībām, priekšlaikus dzimuši bērni, kā arī ģimenēm, kurās kādam no vecākiem ir psihiska saslimšana, invaliditāte, ģimenēm, kur vecāki šķiras vai viens no vecākiem nomirst utt.
• Ilgtermiņā jādomā, kā mediķu un atbalsta personu izglītībā iekļaut mūsdienu zinātnes atziņās balstītas pieejas grūtnieču un mazu bērnu vecāku atbalstam, lai sekmētu bērnu optimālu attīstību.

Atbalsts un ieguldījums bērnu agrīnajā attīstībā šodien nozīmē ilgtermiņa ieguldījumu veselīgā sabiedrībā nākotnē!

Diāna Zande, Kustības “Par!” valdes locekle