Saruna ar muzikoloģi, lektori, producenti un politiķi Daci Bluķi

Latvijas politikā – dažādos līmeņos un amatos – esat līdzdalīga jau piecus gadus. Kas šajā laikā mainījies politiskajā ainavā?

Tā ir kļuvusi bagātīgāka, daudzveidīgāka. Šajā Saeimā tika ievēlētas trīs jaunas partijas, ienāca jaunu politiķu paaudze. Šajā parlamentā ir arī vislielākais ievēlēto sieviešu īpatsvars. Vēl viena nozīmīga un pozitīva pārmaiņa – parlamentam kļūstot daudzveidīgākam, neveidojas varas koncentrācija ap kādu vienu politisko grupu vai spēku. Neviens vairs nevar diktēt, kas un kā būtu jāpaveic. Arī no piejūras pilsētas vairs nevar piezvanīt, lai panāktu to vai citu lēmumu. Parlamentā ir jāsadarbojas arī ar pretēji domājošiem, atšķirīgas ideoloģijas pārstāvošiem kolēģiem. Mums ir daudz vairāk un intensīvāk jāsarunājas, kas Latvijas politikā nav īpaši attīstīta prakse, tāpēc šīs sarunas no ārpuses dažkārt neizskatās necik labi. Esam salīdzinoši jauna demokrātija, mums vēl daudzas lietas ir priekšā. Tostarp arī saprast, kā demokrātija strādā, ka katrs šajā procesā var iesaistīties, saprast arī, piemēram, to, ka demokrātija un liberāla domāšana nebūt nenozīmē visatļautību.

Kas šajā politikas veidošanas ainavā pietrūkst?

Visvairāk pietrūkst uzticēšanās iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām (NVO). Ierēdniecība uz cilvēkiem pamatā skatās ar aizdomām. Ja NVO nāk ar kādu priekšlikumu, pirmā doma – tur slēpjas kādi zemūdens akmeņi, ka šādi kāds mēģinās šmaukties un tāpēc to atļaut nedrīkst. Pieeja vairāk ir tāda, ka sabiedrība dzīvo dēļ ministrijām, lai paspētu iesniegt visus dokumentus un atskaites, nevis otrādi – ka ierēdniecība ir radītas sabiedrības vajadzībām un ērtībām. Savulaik, kad strādāju Kultūrkapitāla fondā kā eksperte, fonda vadītājs mums regulāri atgādināja, ka mēs strādājam projektu pieteicēju dēļ, lai viņiem atvieglotu dzīvi, nevis projekti tiek rakstīti tāpēc, lai būtu ērti un patīkami tos vērtēt. Šāds princips būtu jāiedzīvina visur. Zinu, ka, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests radošu cilvēku vidē vairs netiek uztverts kā bieds, bet vairāk kā konsultants, tāpēc pozitīvas pārmaiņas valsts pārvaldē notiek. Tas jāturpina, lai cilvēki vairāk uzticētos savai valstij. Lieliska NVO iniciatīva šajā jomā ir Kuldīgā notiekošais “Demokrātijas festivāls”, kurā piedalās dažādu politisko partiju un dažādu uzskatu cilvēki, un viņi tur patiešām sarunājas, nevis plūcas. Sarunāšanās, ieklausīšanās ir pirmais solis uzticēšanās virzienā.

Ko gribat panākt kultūrpolitikas jomā?

Ir vairāki nozīmīgi jautājumi, pirmkārt, būtu jāveic kultūras budžeta revīzija. Daudzas lietas Kultūras ministrijas budžetā tiek finansētas gadu gadiem inerces pēc. Šobrīd nevaru pateikt, kuras ir vajadzīgas un adekvātas, kuras nav – to parādītu revīzija. Tomēr pieļauju, ka tur atklātos daži pārsteigumi. Kultūras nozare ir īpaša ar to, ka tajā darbojas gan no valsts budžeta finansētas institūcijas, gan radošas personas un organizācijas, kuras nav piesaistītas nekādām lielākām institūcijām un saņem finansējumu uz projektu bāzes, vai arī piesaista privāto finansējumu. No vieniem dzirdam pārmetumus, ka no valsts garantēti finansētā kultūra ir “vienlīdzīgākā” situācijā, no otriem –, ka projektos ir iespējams piesaistīt vairāk naudas, nekā saņem, teiksim, kāda muzeja darbinieks. Būtu jāpanāk balanss, lai par vērtīga kultūrprocesa veidošanu būtu iespējams saņemt līdzīgu finansējumu gan valsts, gan NVO sektorā, gan pašnodarbinātām radošajām personām. Otrs nozīmīgs jautājums ir lielie infrastruktūras projekti – Laikmetīgās mākslas muzejs un Nacionālā koncertzāle. Trešais, neatliekami risināmais jautājums ir gaidāmā energokrīze un kultūras institūciju spēja “pārziemot”, jo mums jārēķinās arī specifiskiem gadījumiem, piemēram, mākslas darbu krātuvēm un muzejiem, kur darbu saglabāšanai telpā ir jānodrošina noteikts mikroklimats.

Kas būtu jāmaina likumdošanā?

Pirms uzsāktu aktīvās gaitas politikā, vadīju Radošo savienību padomi, un viena no mūsu iniciatīvām bija radošo personu likuma pieņemšana. Tolaik, lai likumu pieņemtu, bija jāpiekrīt vairākiem kompromisiem, taču vēlākajos gados likums ir ticis būtiski uzlabots. Zinu, ka tajā ir vēl vajadzīgi papildinājumi. Radošiem cilvēkiem ir jāpiedāvā normāls, visiem saprotams nodokļu režīms. Ir jāpanāk, lai radošajā sfērā pašnodarbinātām personām nodokļa nomaksa varētu notikt automātiski, lai māksliniekiem nav jāmeklē grāmatveži, jāmēģina izkalkulēt, cik esi parādā valstij. Ir valstis, kur šāds modelis strādā, nekas jauns nav jāizdomā. Pašlaik ir pārāk daudz dažādu nodokļu nomaksas režīmu un situāciju, kā arī nodokļa likuma izmaiņu – tur cilvēks bez specifiskām zināšanām nevar noorientēties. Radošie cilvēki, kuri pamatā ienākumus gūst kā pašnodarbinātie, negrib krāpties, negrib palikt valstij parādā, vienkārši nezina, cik daudz ir jāmaksā. Mehānisms, kā to noskaidrot un aprēķināt ir pārāk sarežģīts.

Cik vispār aktuāla šobrīd ir kultūra?

Ņemot vērā vairākas krīzes, kurām jau esam gājuši cauri, un ejam cauri tagad, kultūra kā nozare ir pazudusi no dienaskārtības. Dominē ekonomika, enerģētika, militārie jautājumi un valsts drošība. Tuvu notiekošā kara apstākļos tas ir saprotami, taču vienlaikus tas mani satrauc, jo kultūra tās dažādajās izpausmēs ir gan mierinājums, gan uzmundrinājums, cerības devējs. To nedrīkstam pazaudēt. Vēl viena nozīmīga dimensija – kultūra, iespējams, ir vienīgā platforma, kas var vienot dažādi domājošus cilvēkus. Jo tieši caur kultūru mēs mācāmies sarunāties, nevis pārkliegt viens otru.

Dace Bluķe ir bijusi 13. Saeimas deputāte “Attīstībai/Par!” frakcijā. Šobrīd ir Liepājas domes deputāte (Kustība “Par!”). Lektore Liepājas Universitātē, nodibinājuma “Via Cultura” valdes priekšsēdētāja un Latvijas Nacionālās mūzikas padomes valdes locekle.