Par liberālismu, pilsonisko aktīvismu un demokrātijas krīzi pasaulē

Kam tev aktīvisms, ja par to nemaksā?

Paralēli studijām ātri iesaistījāties aktīvajā politikā, esat kustības “Par!” biedrs, tās jauniešu grupas vadītājs. “Par!” ir daļa no partiju apvienības “Attīstībai/Par!” – kāpēc iestājies tieši “Par!”?

Jo manas vērtības sakrīt ar šīs politiskās partijas ideoloģiju – ekonomiski un sociāli nodrošināt līdztiesību visām sabiedrības grupām. Džons Stjuarts Mills, viens no sociālā liberālisma aizsācējiem un maniem iecienītākajiem filozofiem, uzskatīja, ka sociālā nevienlīdzība nav pieļaujama, ja tā neveicina kopīgo labumu. Sociālajā liberālismā valsts spēj būt brīvības instruments. Angļu filozofs Tomass Hills Grīns uzskatīja, ka vienlīdzības būtiskais elements brīvība attiecināms arī uz brīvību pilnībā realizēt savas spējas un talantus. Gan klasiskajā, gan sociālajā liberālismā par sliktu uzskata visu, kas ierobežo iespēju vienlīdzību – tā var būt diskriminācija, balstoties uz seksuālo orientāciju, dzimtes identitāti, reliģiju, rasi, tautību, ekonomiskais monopols. Iecietīga sabiedrība iespēju vienlīdzībā ir būtiska abu liberālisma interpretāciju sastāvdaļa.

Uzskatu, ka sociālajam liberālismam, lai tas eksistētu politikā, ir nepieciešams labs partijas menedžments un izglītoti līderi, jo tā būtība ir piesaistīt balsotājus no visām sabiedrības kārtām, bet tas var būt arī vājais aspekts, jo sociālā liberālisma retorikai ir nepieciešama laba argumentācija. Bieži vien, iestājoties par valsts iejaukšanos dažādu procesu uzlabošanai kopējā labuma nolūkos, svarīgi ir šo nepieciešamību pārliecinoši pamatot materiāli nodrošinātam vēlētājam, jo citādāk viņš šādu politiku var saprast kā sev neizdevīgu. Līdzīgi arī maznodrošinātajam vēlētājam svarīgi paskaidrot, kāpēc valsts iejaukšanās attiecīgos procesos nav vēlama. Sociālā liberālisma piekritēji, atrodoties vidū – centrā starp šīm abām sabiedrības daļām, ir ļoti pakļauti kreiso un labējo spēku spiedienam un ir nepieciešama pārliecinoša retorika, lai novērstu vēlētāju aiziešanu vai nu pie viena, vai otra. Tātad būtībā sociālo liberāļu galvenā vēlētāju bāze ir vidusšķira.

Kādas šobrīd ir “Par!” jauniešu grupas iniciatīvas?

Viena no pēdējām bija organizēt publisku diskusiju ciklu ar nozares speciālistiem par modernu vidējo izglītību, ko veidojām iedvesmojoties no programmas “Skola2030” un kas ilga sešus mēnešus – no 2021. gada novembra līdz pat 2022. gada aprīlim. Pēdējā laikā, sadarbībā ar Ukrainas atbalsta biedrību, regulāri organizējām un piedalījāmies piketos saistībā ar Krievijas invāziju Ukrainā. Mūsu jaunieši Aleksandrs Vabelis un Martins Levuškāns bija galvenie iniciatori februāra beigās Liepājā notikušajam Ukrainas atbalsta piketam. Pēdējo divu gadu laikā galvenie temati mūsu diskusijām un pasākumiem bijuši par atbalstu Baltkrievijas demokrātijas kustībai, sieviešu tiesībām, mentālo veselību Covid-19 pandēmijas laikā, Krievijas invāziju Ukrainā, Latvijas izglītības sistēmas uzlabošanu, jaunatnes politiku, praidu un LGBT+ tiesībām. Vairāki mūsu biedri 2021. gadā piedalījās Sarunu festivālā “Lampa”, kas veicinājis mūsu atpazīstamību. Tāpat vasarā tikām organizējuši otro Brīvības skolu Kaņepes Kultūras centrā, kur piesaistījām jauniešus no visas Latvijas, lai viņi iepazītos ar mūsu politiķiem, jaunatnes nodaļu un piedalītos dažādos līderību veicinošos grupu uzdevumos.

Kad un kāpēc jums kļuva aktuāli politiskas pārmaiņas paātrināt ar tiešu rīcību, nevis vienkāršu teoretizēšanu un diskusijām? Kas jūs šajā procesā piesaista?

Aktīvi darboties iedrošināja personīgā pieredze. Studējot Nīderlandē, sāku internetā lasīt arvien vairāk materiālus par klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi uz mūsu planētu – ja turpināsim izcirst mežus, nepalielināsim atjaunojamās enerģijas ražošanu un nesamazināsim siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tas bija 2018. gadā, kad vēl nebija pieņemts Eiropas zaļais kurss. Tas lika aizdomāties pat to, cik egoistiski no vecāko paaudžu puses ir bijis ignorēt notiekošo. Protams, saprotot arī to, ka aiz tā stāv liels starpnacionālo korporāciju lobijs, piemēram, “Shell”. Vairākkārt iesaistījos klimata piketos Hāgā un jau 2019. gada maijā un septembrī palīdzēju tos organizēt arī Latvijā.

Jau no 2015. gada kā dalībnieks esmu piedalījies arī praidos Latvijā un citās Baltijas valstīs, izrādot savu atbalstu LGBT+ kopienas tiesībām. 2020. gada oktobrī kopā ar savu šobrīd vadīto Kustības “Par!” jauniešu nodaļu “Par! Jauniešiem” 4 nedēļas pēc kārtas organizējām piketus pie Saeimas, lai manabalss.lv iniciatīva par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju tiktu tālāk virzīta izskatīšanai komisijās. Esmu aktīvs LGBT+ tiesību atbalstītājs, jo ļoti daudzi mani draugi ir cietuši no nepieņemtības no vecāku puses, daži tikuši izraidīti no mājām agrās pilngadības sākumā un palikuši bez pajumtes pēc tam, kad atklājuši savu orientāciju vai identitāti vecākiem. Daudzi vienaudži saskārušies arī ar fiziskiem uzbrukumiem. Uzskaitot visas šīs lietas, rodas jautājums: vai cilvēks, kurš jau agrā jaunībā cieš no nepieņemtības un vardarbības tikai par to, ka viņš/a jau piedzimis/usi ar citu identitāti, seksuālo orientāciju, vispār vairs var/grib optimistiski domāt par nopietnu attiecību veidošanu, ja viendzimuma partnerattiecībām nav juridisku regulējumu?

Aktīvismā mani piesaistīja panākumi – 2019. gada beigās, noteikti pateicoties arī “Fridays For Future” piketiem, visā Eiropas Savienībā tika pieņemts Eiropas zaļais kurss. Tātad, par spīti dažādiem spēcīgiem lobijiem, cilvēku balsis un argumenti ietekmē institūciju lemto. Izejot ielās piketos un iesaistoties kampaņās sociālajos tīklos, arī likumdevējs sāk sadzirdēt un ieklausīties sabiedrības viedoklī par dažādiem aktuāliem tematiem. Ne tik veiksmīgi tas notika 2020. gada oktobrī par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju iniciatīvu. Tomēr progresu varēja pamanīt – ja 2019. gadā par dzīvesbiedru likumu nobalsoja 23 deputāti, tad 2020. gada oktobrī pret iniciatīvas noraidīšanu bija jau 30 deputāti. To skaits, kuri atbalsta partnerattiecību regulējumu, pamazām palielinās. Drīzumā galīgajā lasījumā tiks pieņemts Civilās savienības likumprojekts, kuru, pateicoties Satversmes tiesas spriedumiem, aktīvismam un arī sabiedrības viedoklim, kas, spriežot pēc aptaujām, pamazām ir mainījies, ar lieliem kompromisiem atbalstījusi lielākā daļa koalīcijas (JKP, AP! un JV). Kad uzsāku aktīvismu, es labi apzinājos, ko daru un kāpēc, jo gribēju un gribu dzīvot labākā, modernākā un līdztiesīgākā Latvijā.

Mums līdzās ir Krievija. 24. februārī tā sāka uzbrukumu Ukrainai. Latvijā nu jau divas paaudzes izaugušas bez kara draudiem, bet tagad tie atkal pietuvojušies. Kā skaties uz šo situāciju?

Krievijas iebrukums Ukrainā radījis tik lielu Rietumu pasaules valstu vienotību, kāda nav redzēta kopš Austrumu bloka sabrukuma. Tāpat šī agresija panākusi to, ka Zviedrija un Somija nosūtīja pieteikumus dalībai NATO un ka pilnīgi visas NATO dalībvalstis vienojās veltīt vismaz 2% no sava budžeta aizsardzībai.

Tomēr mūsu sabiedrība nedrīkst “pierast” pie kara, mums jāturpina militāri, diplomātiski un humanitāri atbalstīt Ukrainu, jo situācija frontē līdz 2022. gada jūnija sākumam nav uzlabojusies. Pasaulē nostiprinās multipolārisms – vairākas lielvaras, starp kurām veidojas sadarbības bloki. Līdzīgi kā NATO valstis veido kopīgas kara mācības, tā arvien redzamāk sadarbojas Krievija ar Irānu un Ķīnas Tautas Republiku (turpmāk – ĶTR), par ko liecina pirms pāris gadiem notikušās jūras kara mācības Kaspijas jūrā. Atkarībā no tā, vai Ukraina karā uzvarēs, būs atkarīga arī Rietumu pasaules nākotne – mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pieļaut autoritāro valstu agresiju pret tām valstīm, kuras izvēlas demokrātisko valstu standartus.

Ukrainas zaudējums karā nozīmētu vēl vienu zaudējumu demokrātiskajai pasaulei – pēdējo gadu laikā tādu ir bijis īpaši daudz, tostarp apvērsums Mjanmā 2021. gadā, Honkongas autonomija uz sabrukuma sliekšņa pēc ĶTR valsts drošības likuma 2020. gadā, pasaule piever acis Uiguru kultūras masveida iznīcināšanai un pāraudzināšanas nometnēm ĶTR, politiskās represijas pret Baltkrievijas tautas demokrātisko kustību laika posmā starp 2020. un 2021. gadu, “Taleban” atgūtā kontrole pār Afganistānu 2021. gadā.

ĶTR un Krievijai pēdējos gadus vieglāk bijis kooperēties tāpēc, ka ASV, valsts, kura ilglaicīgi aizstāvējusi demokrātisko pasauli, tikusi novājināta prezidenta Donalda Trampa laikā – populārāka kļuvusi izolacionisma ideja, saspīlētākas izveidojušās ASV attiecības ar Eiropas Savienību, tikuši novājināti ASV drošības dienesti. Liberālajām demokrātijām ir nopietni apdraudējumi no autoritārajām valstīm, ko pastiprina arī informācijas karš un vāji kontrolējamie sociālie tīkli, ziņu plūsma tajos.

Krievija regulāri izaicina ASV kā lielvaru, aizstāvot no tās sankcijām autoritārus un totalitārus režīmus, piemēram, Maduro režīmu Venecuēlā, Asada režīmu Sīrijā, Ziemeļkoreju, Kubu, Nikaragvu, Eritreju. Mums ir jārīkojas un jāupurē arī daļa sava komforta, lai stātos pretim Krievijas agresijai – brīvībai ir augsta cena. Tas sabiedrībai jāskaidro daudz vairāk.

Kam tev aktīvisms, ja par to nemaksā? Mūsdienu pasaule taču ir ļoti merkantila…

Aktīvisms ir svarīgs, lai aizstāvētu savas un citu intereses – iesaistīšanās NVO un biedrībās, iniciatīvās lēmumu ietekmēšanai. Tu esi aktīvists, arī ietekmējot savu draugu viedokli, pārliecinot tos cieņpilnā diskusijā par kādu problēmu. Cilvēku pārliecināšanu un iesaistīšanu lēmumu ietekmēšanas procesos ne vienmēr uzpirksi. To lieliski parādījusi politiķa Aināra Šlesera izgāšanās ar “dabiskās” ģimenes kampaņu un parakstu vākšanu par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kuru mērķis ir konstitucionāli izslēgt vairāku veidu ģimenes, tostarp viendzimuma pāru. 26. maija kustības “Dzīvesbiedri” piketā par visu ģimeņu tiesisko aizsardzību bija aptuveni trīs reizes vairāk cilvēku nekā Aināra Šlesera organizētajā piketā 2. jūnijā. Tāpat ar neskaitāmām reklāmu izvietošanām publiskās vietās Šlesera izveidotā kampaņa nav savākusi pat pusi nepieciešamo parakstu, un atlikuši tikai nepilni divi mēneši līdz iniciatīva tiks slēgta.

Aktīvismā, līdzīgi kā jebkurā citā darbā, sevi jāsargā no izdegšanas. Dažkārt gribas darīt ļoti daudz un ir jādomā par saviem personiskajiem limitiem. Tomēr jebkurā gadījumā no aktīvisma būs ieguvums – tu ietekmēsi citu viedokli, ja arī kāds domā pretēji vai līdzīgi tev, jo tu būsi redzams un visiem liksi zināt par savu nostāju.

Pirmo reizi startēsi vēlēšanās. Kādu redzi savu pienesumu, iekļaujoties politiķu saimē?

Latvijas parlamentā nedrīkst pazust centriskais spēks – mēs esam tie, kas rada līdzsvaru starp labējiem un kreisiem spēkiem, tāpat mēs esam tie, kas visstingrāk iestājas pret labējo un kreiso populismu un kas iestājas pret sabiedrību polarizējošu politiku. Kandidējot 14. Saeimas vēlēšanās, kā viens no jaunākajiem kandidātiem vēlos iestāties par liberāli demokrātiskām valsts vērtībām. Dzīvojam ļoti skarbā laikā – Krievijas invāzija Ukrainā, enerģētikas krīze un Covid-19 pandēmija, kā rezultātā daudz līdzekļu no valsts budžeta aiziet pabalstos un militārajā palīdzībā. Ir un būs nepieciešami ilgtspējīgi risinājumi.

Manā dienaskārtībā galvenie politiskie jautājumi būtu saistīti ar vidējās izglītības iegūšanas procesu un jaunatnes politiku. Skolēnu pastiprināta iesaiste konsultatīva procesa pienākumu veicināšanā ar skolas vadību, interešu izglītības modernizēšana skolās (mentālā veselība, klimata pārmaiņas, reliģijas), brīvprātīgā darba kā pienākuma stiprināšana vidējās izglītības beigšanas procesā. Turklāt ir jāturpina strādāt pie mērķētākas finansēšanas sistēmas jaunatnes organizācijām. Jauniešus pārliecinoši interesē arī cilvēktiesību uzlabošana atbilstoši ES standartiem – dzimuma pārorientācijas terapiju aizliegums, obligātās sterilizācijas izņemšana, veicot dzimuma maiņu, nodokļu atlaides menstruāciju laikam nepieciešamajiem produktiem, atšķirīgas attieksmes aizliegums preču un pakalpojumu pirkšanā, viendzimuma laulības.

Vēl viena aktuāla problēma – cilvēki Latvijā ļoti daudzās situācijās izvēlas tiesvedību, jo nav informēti par mediācijas iespējām. Jāuzlabo Mediācijas regulējums atbilstoši Eiropas mediatoru rīcības kodeksam un ES direktīvām. Mūsu Mediācijas likumā nav pietiekami definēti mediatora pienākumi mediācijas procesā, piemēram, ka nav jāsniedz ziņojums pēc katras mediācijas. Kā arī nav definēts, ka jāpalīdz abām pusēm rast abpusēji apmierinošus risinājumus, lai atlīdzinātu cietušajam nodarīto garīgo un materiālo kaitējumu. Latvijas likumā nav definēta arī mediācijas procedūra un likums ir ļoti dekoratīvs.

Jēkabs Kārlis Rasnačs, Kustības “Par!” jauniešu nodaļas vadītājs, 14. Saeimas deputāta kandidāts