No darba brīvs laiks – tiesības, kas jāievēro

Latvijā ir jānostiprina tiesības atslēgties no darba un būt bezsaistē.

Bieži sociālajos tīklos vērojamas diskusijas par darba ņēmēju tiesībām uz brīvo laiku, par izaicinājumiem atslēgties no darba pienākumu veikšanas ārpus darba laika – vēlās vakara stundās un brīvdienās. Vēl nesen, dzīvojot pandēmijas apstākļos, vairums no mums uzsāka darba pienākumus pildīt attālināti vai vismaz hibrīda režīmā. Strādāšana digitāli un plašo digitālo rīku izmantošana gan darba devējiem, gan darbiniekiem ir devusi daudz priekšrocību, bet jāņem vērā arī negatīvās sekas, ko darbs drošā un attālinātā režīmā veicina. Dažas no spilgtākajām sekām, ko izjūtam arvien vairāk, ir darba intensitātes kāpums, darba apjoma pieaugums un darba laika pagarināšanās, zaudējot veselīgo robežu starp darba pienākumiem un privāto dzīvi.

Strādāšana attālināti ir radījusi “darbs no mājām”, “pastāvīgi pieslēdzies”, “vienmēr pieejams” vai “nemitīgas dežūras” kultūru, kas var negatīvi ietekmēt darbinieku pamattiesības un taisnīgus darba nosacījumus, tostarp, konkrēta darba laika noteikšanu, taisnīgu atalgojumu par darbam veltīto laiku, darba un privātās dzīves līdzsvaru un fizisko un garīgo veselību.

Pašlaik Latvijā nav tiesību aktu, kas paredzētu darba ņēmēju tiesības uz brīvo laiku, proti, kas atļautu darba ņēmējam būt bezsaistē no darba vajadzībām izmantojamiem digitālajiem rīkiem. Jāapzinās, ka darba ņēmēji ārpus darba laika drīkst nedarīt ar darbu saistītus uzdevumus un uz elektroniskiem paziņojumiem – telefona zvaniem, e-pasta vēstulēm un īsziņām – neatbildēt.

Šis jautājums īpaši aktuāls skolotāju vidū, kuri vēl nesen pulcējās pie Saeimas, vēršot deputātu uzmanību uz sabalansētās darba slodzes akūto nepieciešamību šajā profesijā. Šobrīd kontaktstundu apmērs skolotāju darba slodzē svārstās no 66% līdz 80%, tas ir būtiski vairāk kā citviet Eiropā (vidēji OECD valstīs tas ir ap 47%). Tikpat būtiska kā šo kontaktstundu apjoma samazināšana ir arī nepieciešamība nodrošināt skolotāju tiesības uz brīvo laiku, iespēju atslēgties no jebkādas ar darbu saistītas pienākumu veikšanas ārpus darba laika.

Īpaši šī situācija izgaismojās Covid-19 pandēmijas laikā, kad vēlās vakara stundās skolotāji saņēma ziņas par Covid-19 saslimšanas gadījumiem klasē un bija spiesti nakts laikā pārorientēties mācību stundām attālināti. Tāpat nebija iespējams atlikt komunikāciju ar skolēnu vecākiem, kuriem nekavējoties nepieciešamas atbildes. Jāsaprot, ka bieži darba ņēmēji nav tik priviliģētā situācijā, lai varētu atteikties no darba uzdevumiem ārpus darba laika un tādā veidā negatīvi neietekmētu savas attiecības ar darba devēju, kolēģiem vai klientiem.

Atslēgties no darba un būt bezsaistē – tās ir tiesības, kas valstij ir jāveicina un jāatbalsta, lai veicinātu racionālu un līdzsvarotu pieeju darba pienākumu pildīšanai gan klātienes, gan attālinātā darbā! Solis šajā virzienā būtu sabiedrības, tostarp darba devēju izpratne par darba laiku un tiesībām būt bezsaistē. Darba devējiem un sabiedrībai kopumā nevajadzētu veicināt “vienmēr pieejams” kultūru, un darba ņēmējiem, tostarp skolotājiem, baidoties no iespējamām sekām, nav nepieciešams būt pieejamiem vai sasniedzamiem ārpus sava darba laika.

Arī Eiropas Parlaments 2021. gada 21. janvārī pieņēma rezolūciju ar ieteikumiem Eiropas Komisijai par Eiropas iedzīvotāju tiesībām būt bezsaistē, savukārt Francija un Īrija ir pieņēmušas līdzīgus tiesiskos regulējumus, bet citas ES dalībvalstis pašlaik aktīvi diskutē par regulējuma piemērošanu, kas nostiprinātu darba ņēmēju tiesības uz brīvo laiku. Latvijā ir jāuzsāk šāda diskusija un jārod piemērotākais risinājums, paredzot, ka darba devējs nedrīkst sazināties vai uzdot veikt ar darba pienākumiem saistītus uzdevumus ārpus darba laika.

Miks Celmiņš, Kustības “Par!” izpilddirektors un valdes loceklis