Krista Baumane: Kāpēc es atkal iešu praidā?
17.06.2022

Krista Baumane: Kāpēc es atkal iešu praidā?

Es mīlu savus draugus!

Esmu gājusi praidā, kopš tas Rīgā notiek. Kāpēc es to daru? Jo man ir draugi, kas pieder LGBT kopienai – citiem vārdiem sakot, geji, lesbietes, biseksuāļi –, kuri ikdienā sastopas ar nicinājumu, diskrimināciju un tāpēc ir spiesti slēpt vai rūpīgi sargāt savu privāto dzīvi tādā mērā, par ko heteroseksuāļiem nav ne mazākās nojausmas, jo neesam to izbaudījuši uz savas ādas. Man tas sāp. Man neliekas taisnīgi, ka maniem draugiem jābrauc precēties uz citām Eiropas pilsētām. Ka viņiem jātiesājas ar valsti, vai pie notāra jākārto kaudzēm dārgu dokumentu, lai pasargātu sevi vai savu mīļoto cilvēku nelaimes gadījumā vai nodrošinātu juridisku aizsardzību bērniem. Man liekas cilvēcīgi un pašsaprotami, ka Eiropas valstī Latvijā cilvēkiem ar dažādu seksuālu orientāciju ir vienādas tiesības. Es saraujos kā no adatas dūriena, kad ilustrētā žurnālā kārtējā slavenība vai politiķis ar nicinājumu izsakās par homoseksuāliem cilvēkiem. Man ir skumji, kad atkal dzirdu, ka cilvēki no Latvijas pārceļas uz dzīvi citur, kur sabiedrība ir atvērtāka un viņiem nav jāslēpjas. Es mīlu savus draugus, un pievienoties gājienam ir mazākais, ko es varu darīt, lai izrādītu savu atbalstu un solidaritāti.

Rīgas praidi

Manas atmiņas par pirmo Praidu Rīgā ir pabalējušas – kopš tā laika pagājuši jau 16 gadi! Otrais praids 2006. gadā gan ir neaizmirstams. “Latvijas Pirmās partijas” politiķi panāca gājiena aizliegšanu “drošības apsvērumu dēļ”, un tā vietā viesnīcas “Latvija” konferenču telpās norisa “Mozaīkas” rīkotās Draudzības dienas. Ārpusē bija pulcējies niknu cilvēku bars, kas draudēja, izkliedza rupjus vārdus un dalībniekus apmētāja ar kakām. Atceros, ka tobrīd gandrīz fiziski drebēju no šoka, ka brīvā Latvijā, kas pirms pāris gadiem bija iestājusies Eiropas Savienībā, man jāizjūt bailes par to, ka kāds grib nodarīt pāri maniem draugiem tikai tāpēc, ka viņi uzdrošinās publiski paust piederību LGBT kopienai. Klātesošie policisti bija kūtri un apjukuši. Vakarā zvanīju pasākuma rīkotājai Lindai Freimanei, lai apvaicātos, vai ar viņu un viņas dzīvesbiedri viss labi – viņa apstiprināja, ka viss kārtībā, bet “pēc drošības iestāžu ieteikuma nevarot atklāt savu atrašanās vietu”.

2007. gadā praida gājiens norisa Vērmanes dārzā. Iekļūšanu parkā uzraudzīja policija sadarbībā ar “Mozaīkas” biedriem, kuri laida iekšā tikai pazīstamus cilvēkus. Soļojām pa parka celiņiem, dziedājām dziesmas un nesām plakātus “Naids nav ģimenes vērtība”. No vienas puses, savu draugu lokā jutos lieliski, no otras puses – kā dzīvnieks krātiņā, jo žoga otrā pusē soļoja agresīvs pūlis, kas mūsu virzienā raidīja rupjus saucienus un draudus. Praida dalībniekus apsargāja līdz zobiem bruņoti policisti, kas izskatījās pēc kiborgiem, un pēc pasākuma ar autobusiem tos, kuri vēlējās, aizveda uz slepenu vietu drošības nolūkos. Atceros, braucot mājās ar riteni no Vērmanes dārza, skatījos pār plecu, vai man neseko – vienubrīd likās, ka seko, tāpēc Vecrīgas centrā piebremzēju un brīdi pagaidīju cerībā, ka tās droši vien tikai manas iedomas.

Ledus ir sakustējies

Nākamajos gados sajūta bija daudz drošāka un patīkamāka – praida dalībnieku kļuva aizvien vairāk, pretinieku mazāk un tie bija mazāk agresīvi, programma izvērstāka, atbalstītāju skaits plašāks. Gājienā iesaistījās Latvijas sabiedroto valstu vēstnieki, 2012. gadā atnāca arī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Ziņu diktori vairs nebaidījās skaļi izrunāt vārdus “homoseksuāls”, “gejs” un “lesbiete”, laikrakstos un dzīvesstila žurnālos parādījās intervijas ar LGBT cilvēkiem un viņu ģimenēm. 2018. gada jūnijā jau bija sajūta, ka ledus beidzot sakustējies – aizvien vairāk cilvēku publiski pauda atbalstu, tajā skaitā vairākām Kopdzīves likuma kampaņas iniciatīvām, gājienā piedalījās uzņēmumi un dažādas nevalstiskas organizācijas. No politiskajām partijām/apvienībām vienīgā, kas tolaik pauda pārliecinošu atbalstu LGBT tiesībām un Kopdzīves likumam, bija “Attīstībai/Par!”, no citām partijām piedalījās tikai jauniešu organizācijas. Pērn praida gājiens nenotika, bet bija sarīkoti citi līksmi pasākumi ar diplomātu un jaudīgu vietējo un starptautisko uzņēmumu atbalstu. Pērn Latvijas valdībā bija jau divi ministri, kas atklāti pauda savu piederību LGBT kopienai.

Laiks pieņemt Civilās savienības likumu!

Ledus ir sakustējies arī politiskā līmenī, un tagad, kad esmu deputāte, varu darīt vairāk, nekā tikai piedalīties gājienā. Šī sasaukuma laikā “Attīstībai/Par!” Saeimā ir vairākkārt virzījusi kopdzīves likumu. Pēc vēsturiskā Satversmes tiesas lēmuma (paldies divām drosmīgām sievietēm!), kas atzina par ģimeni arī viendzimuma pārus, Saeimā ir nonācis Civilās partnerības likums, ko izstrādāja Tieslietu ministrija. Šo likumu caur adatas aci izvilkām pirmajos divos lasījumos, bet trešo draudzīgi nobloķēja “Nacionālā apvienība” ar “Saskaņu”, noraujot kvorumu. Man tā šķiet īpaši gļēva rīcība, kad visi argumenti ir izbeigušies (nevar vairs atsaukties uz Šlesera sacūkāto Satversmes 110. pantu) un atklātu homofobiju publiski atskaņot kauns, tāpēc jāķeras pie procedurāliem ieganstiem. Manuprāt, tas apkauno Saeimu un tās priekšsēdētāju, kura piedalījās kvoruma noraušanā un bloķēja likumprojekta iekļaušanu pēdējās pavasara sesijas sēdes darba kārtībā. Tas ir negatīvs signāls mūsu starptautiskajiem sabiedrotajiem, ka par Eiropas vērtībām iestājamies tikai vārdos un svinīgās uzrunās. Latvija šogad uzņems arī Kijivas praida dalībniekus. Arī viņi dzird šo valdības partijas negatīvo vēstījumu.

Par varavīksnes vienradžiem!

Par spīti visiem šķēršļiem, droši kopā esam tikuši diezgan tālu, un ir saviļņojoši būt šādu sabiedrības pārmaiņu lieciniecei. Pēc visiem pārdzīvojumiem iepriekšējos gados atgādinu sev un jums, ka praids savā būtībā ir līksms pasākums, kur dalībnieki priecājas skatīties cits citam acīs un smaidot izbaudīt kopābūšanu! Tiekamies sestdien Vērmanes dārzā, kur atkal ceru satikt kādu brīnišķīgu varavīksnes vienradzi!

Krista Baumane, 13. Saeimas deputāte


Back to top