Demokrātijas spēks – brīva sabiedrība, cilvēki ar pašapziņu

Versijas par demokrātijas norietu pēdējo gadu laikā ir lasītas grāmatās un dzirdētas publiskās debatēs, tomēr šis “noriets” ir krietni ieildzis un šodien ir skaidrs, ka nekāds demokrātijas “gals” nav gaidāms. Februāra nogalē visi bijām liecinieki tam, kā miera laikus vienā mirklī nomaina karš. Krievijas agresija Ukrainā liek apzināties – no miera līdz karam ir tikai viens solis, viens mirklis. Tas ir licis no citas perspektīvas novērtēt demokrātijas vērtību, kuru varam pretnostatīt pilsoņu “tiesībām” un “brīvībām”, piemēram, šodienas Krievijā un Baltkrievijā. Demokrātija – lai cik tā būtu trausla – kritiskā situācijā spēj konsolidēt cilvēkus, kuriem brīvība ir nozīmīgāka par maku vai amatu.

Ukrainas šausminošā kara pieredze mums atgādina katra pilsoņa un katra cilvēka spēku vienotas sabiedrības un valsts tapšanā. Stipru sabiedrību un valsti veido cilvēki ar veselīgu pašapziņu, ar pašiniciatīvu apveltīti cilvēki, kuri ir ieinteresēti un līdzdarbojas savas valsts tapšanā, nevis tikai pasīvi vēro un allaž samierinās. Nevis kādi abstrakti lēmumu pieņēmēji vai viedi ārvalstu partneri, bet mēs paši esam vienīgie savas valsts brīvības sargātāji. To ir svētīgi apzināties, lai tā saucamajā “X stundā”, mēs spētu būt tikpat pašaizliedzīgi, drosmīgi un izlēmīgi kā Ukrainas tauta. Tomēr jāatceras, ka demokrātijas un saglabāšanas kontekstā “X stunda” nebūt nenozīmē tikai kara situāciju vien.

Dažviet Eiropā iesakņojas viedokļi, ka uzvara vēlēšanas ir kā laimests totalizatorā. Ja esi laimējis, ar “laimestu” vari izrīkoties pēc sirds patikas. Eiropā ir politiķi, kuri vārdos gan slavina valsti un vērtības, sola drošību, bet darbos iedibina autoritāru varu un soli pa solim demontē tiesiskumu, lai reiz iegūto vēlētāju uzticēšanos “iecementētu” uz visiem laikiem. Tāpēc Eiropā ir vietas, kur taisnīga tiesa kļuvusi iluzora, biedrošanās brīvība tiek ierobežota, neatkarīgā prese apklusināta, vārda brīvība apdraudēta, un dažādība apspiesta.

Latvija nedrīkst iekrist šajā viltotās demokrātijas slazdā, jo tā mūs nevirzīs, bet atmetīs atpakaļ pagātnē, no kuras atbrīvojāmies pirms 32 gadiem. Nedrošā laikā parādās vilinājumi, kas sola ātrus un acumirklīgus ieguvumus, ja vien mazliet “ierāmēsim” savas brīvības, mazliet pieklusināsim citādi domājošos. Tomēr valsts, kurā izzūd tiesiskums, nebūs indivīdam droša. Tādēļ mēs vienmēr iestāsimies par tiesu varas neatkarību, par Satversmes tiesas lēmumu izpildi. Politikā joprojām ir balsis, kas uzskata par nepieciešamu vai izdevīgu sabiedrību sašķelt iedomātās grupās un tās sarīdītu vienu pret otru. Sašķelt tādos, kuriem nodrošina cilvēktiesības, un tādos, kuriem tās liegtas. Tomēr valsts, kuras pilsoņi viens otram neuzticas, nespēs stāties pretim agresoram, nespēs mobilizēties krīžu gadījumos. Mūsu uzdevums ir saliedēt sabiedrību, jo labi apzināmies, ka demokrātija nav laimests, kuru var “tērēt”, drīzāk pretēji – vēlētāju uzticēšanās ir jānopelna atkal un atkal no jauna. Ar lēmumiem, kas vairo dažādību, brīvību un tiesības.

Latvijas drošības stiprināšana arī mums ir prasījis spert soļus, kas liek no jauna pārdomāt demokrātijas robežas – saprast, kurā brīdī un kurā situācijā demokrātijas aizsardzībai nepieciešami neordināri līdzekļi. Piemēram, slēdzot TV kanālus, liedzot piekļuvi interneta vietnēm, kas ir neordināras metodes liberālā demokrātijā. Kara apstākļos ir vajadzīgas arī šādas metodes un rīcības, tomēr pieņemot šādus lēmumus, ir jābūt skaidrībai – par nepieciešamību, par pamatojumu, par samērīgumu, un par demokrātisku kontroli pār institūcijām, kurām uz laiku ir sniegtas īpašas pilnvaras.

Karš Ukrainā ļāvis mums ieraudzīt savu sabiedrību no labākās puses – kritiskā brīdī mēs spējam būt empātiski, cienīt citu un citādo, sniegt palīdzīgu roku. Šajos mēnešos izgaismojas mūsu pilsoniskās sabiedrības spēks un varēšana, kas liecina par sabiedrības nobriešanu. Minētais spēks ir jāsaglabā arī tad, kad acīmredzams apdraudējums būs pagājis.

“Pašapziņa ir saistīta ar cilvēku pašorganizēšanos un pašinicatīvu,” stāstot par latviešiem vēsturiski nozīmīgo hernhūtiešu kustību Latvijā, intervijā žurnālam IR, saka viena no izstādes “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem” satura veidotājām, Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadošā pētniece Beata Paškevica. LNB apskatāmā izstāde par hernhūtiešiem kā latviešu garīgās dzīves atmodinātājiem 18. gadsimtā, lielā mērā saistās ar brīvības un pašapziņas spēku. Gluži kā tajos – hernhūtiešu laikos – arī šodien mums ir vajadzīga vērtīgā spēja pašorganizēties, lai, nezaudējot demokrātiju un eiropeiskās vērtības, mēs nosargātu savas valsts neatkarību un mūsu katra personīgo brīvību.

Vita Anda Tērauda, 13. Saeimas deputāte, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja