Normunds Mihailovs: svarīgi būt godīgiem un runāt skaidru valodu

Turpinām Kustības “Par!” valdes locekļu ekspresinterviju sēriju! Šajā reizē sarunājamies ar Par! valdes locekli, Valmieras nodaļas vadītāju Normundu Mihailovu.

Kā Tu redzi Kustību “Par!” pēc 2 (šī valdes termiņa beigas), 5 un 10 gadiem?

Esmu Kustībā “Par!” un kandidēju uz valdi gan iepriekšējo reizi, gan šoreiz tāpēc, ka, manuprāt, būtu jāveido moderns, liberāls, nedaudz kreiss politiskais spēks, kas ir dominējošs Latvijas politikā, kas var diktēt dienaskārtību, norādīt uz jautājumiem, kuri būtu jārisina, kas ar šiem jautājumiem darbojas modernā, progresīvā, zaļā, ilgtspējīgā veidā. Bet vai tas būs iespējams pēc diviem gadiem? Visticamāk, ka nē, jo mēs esam izvēlējušies pilnīgi citu attīstības ceļu. Līdz ar to visticamāk, ka šajos apstākļos mēs būsim tikai daļa, bet ne noteicošais spēks no tiem, kas nosaka un veido politisko dienaskārtību. Līdz ar to mums būs jāiziet uz ļoti daudz kompromisiem. Bet es domāju, ka jebkurā gadījumā, neatkarīgi no izvēlētā ceļa, mēs būsim pie politiskās skatuves un piedalīsimies lēmumu pieņemšanā. 

Mana cerība ir, ka pēc 5-10 gadiem mēs būsim politiskais spēks ar lielākām ambīcijām, kuri iet paši un veido savu dienaskārtību – kuriem ir premjera amats, ir vairāki ministru posteņi, joprojām ir Rīgas mērs. Kustība “Par!” ir Latvijas ekonomiskais dzinulis – progresīva, zaļa, ilgtspējīga, tehnoloģijās un zināšanās balstīta, tā iekļaujas Eiropas Savienības zaļajā kursā, ko izmanto savā labā un spēj izmantot zaļā kursa iespējas tam, lai Latvija iegūtu ekonomisko uzrāvienu. 

Ko Tu gribi panākt esot valdē?

Pirmkārt, es gribu pārstāvēt teritoriālo nodaļu intereses, panākt plašāku skatījumu ārpus Rīgas, kur mēs orientējamies arī uz mūsu nodaļām, uz mūsu biedriem ārpusē un attīstību ārpus Rīgas. Otra lieta – gribu panākt valdē to, ka tiek pārstāvētas arī to biedru intereses, kuri nav apmierināti ar esošo situāciju, tādā veidā panākot, iespējams, efektīvākus un gudrākus ilgtermiņa lēmumus. 

Mans lielais mērķis esot valdē ir panākt, ka no lēmumiem ilgtermiņā ir labums arī partijai. 

Kā Tu nokļuvi Kustībā “Par!”, kas piesaistīja? 

Es biju pārmaiņu laikā – sāku mācīties programmēt un pats sev būt dienas ritma noteicējs, un tajā brīdī pamanīju internetā, ka veidojas šāda kustība, kurai ir izstrādāts manifests. Arī mani manifests uzrunāja un es parakstījos. Man piezvanīja Lolita Čigāne, viena no šīs kustības veidotājām.  Viņa mani aicināja pievienoties, atbraukt uz vairākām tikšanās reizēm. Pirmajā bija Pēteris Vinķelis, Mārtiņš Staķis, otrajā bija Ilze Viņķele. Šajās sarunās kļuva skaidrs, ka dzirdētais mani uzrunā.

Es diezgan sen biju apsvēris domu par iesaistīšanos politikā. Ja pašā savas dzīves sākumā biju mazliet nacionālkonservatīvs, tad laika gaitā esmu mainījis domas par to, kādai ir jābūt valsts attīstībai. Es ilgtsoši meklēju tādu liberālo un sociālpolitisko spēku, kas ir centriski kreiss spēks. Pirmajā tikšanās reizē sapratu, ka liela daļa no tur esošajiem cilvēkiem domā tāpat. Tad Mārtiņš Staķis uzrunāja mani piedalīties kongresa rīkošanā kā balsu skaitītājam, un es nolēmu, ka tas būs mans ceļš. 

Ja Tu varētu pavakariņot un izrunāties ar jebkuru cilvēku (mirušu vai dzīvu), kurš tas būtu?

Jānis Čakste!

Eiropas Parlaments, Ministru kabinets, Saeima vai pašvaldība – kur Tu vislabprātāk strādā/strādātu? 

Pašvaldībā vai Ministru kabinetā. 

Pašvaldībā tāpēc, ka man interesē, kas notiek man apkārt. Tur  ir praktiski jautājumi, kas, manuprāt, vietējiem iedzīvotājiem, kopienām ir ļoti svarīgi – sākot no tā, vai un kur uzstādīt bērnu laukumus, vai labāk kaut kur nobruģēt stāvlaukumu, beidzot ar tādiem jautājumiem kā ūdens apsaimniekošanu, vides jautājumiem. Tie ir svarīgi jautājumi, kurus būtiski var ietekmēt tieši pašvaldība. 

Ministru kabinets un pašvaldība ir tās vietas, kas mani uzrunā visvairāk, jo es varu ātrāk novērtēt rezultātu pieņemtajiem lēmumiem. 

Kā tavuprāt varētu vairot sabiedrības uzticību politikai un politiķiem?

Ir jābūt godīgiem un jārunā skaidra valoda. Ja kaut ko nepasaki, ja ir slēgts formāts, tas apkārtējiem rada neuzticību – vienalga, vai tie ir partijas biedri vai uzņēmums un tā darbinieki. Ja slēgtā kopienā tiek pieņemti lēmumi, tad, pat ja tie ir labi un pareizi, dabiski veidojas neuzticība. 

Otra lieta – parādīt iedzīvotājiem labumu, ko viņi ir ieguvuši. Mēs to rādām ar visādām avīzēm, stāstam, cik mēs esam lieliski pastrādājuši, bet cilvēkiem ir jājūt savs tiešais labums. Ja mēs pieņemsim lēmumus, kas, piemēram, ļaus viendzimuma pāriem oficiāli nodibināt ģimeni, panāksim, ka pensionāriem ir lielākas pensijas vai to, ka mūsu valstī veidojas zaļo tehnoloģiju uzņēmumi, kas ienes ļoti lielus ienākumus un nodrošina vietējiem daudz darba vietu, tas veidos uzticību. Jo tiešām – tu soli un izpildi! Skaidrs, ka ne visa sabiedrība tāpēc tev uzticēsies, bet vismaz savam elektrolātam parādīsi, ka esam kaut ko izdarījuši. Svarīgi arī runāt par tām jomām kurās nav tieša ietekme, bet kur gribētu redzēt izmaiņas – visu laiku būt dialogā. 

Vēl svarīga būtu cilvēku iesaiste politikā. ALDE tikšanās ietvaros satiku Somijas partijas pārstāvjus, kuriem ir vairāk nekā 100 gadu vēsture un vairāk kā 10 000 biedru. Un tā ir būtiska atšķirība – cilvēki vairāk saprot politiskos procesus, lai gan aktīvajā politikā piedalās apmēram tik pat daudz cilvēku cik pie mums. Tāpat viņiem ir brīvprātīgo bāze, kuras mums īsti nav. Ir vairāk cilvēku, kuri sevi asociē ar politiku. Kamēr cilvēki sevi neasociē ar politiku un uzskata, ka tas viņus neskar vai nav ar viņiem saistīts, uzticība nevar veidoties. Sistēmai var sākt uzticēties, kad esi daļa no tās, kad saproti procesus. Manuprāt, viena no lietām, kas atbaida cilvēkus aktīvāk iesaistīties politikā ir partiju elitārisms. Ja mēs atskatāmies vēsturē, Latvijā vienmēr ir bijusi diezgan elitāra politika. 

Ja mēs sasniegtu tās lietas, ko es pirms tam minēju, panāktu kaut ko nozīmīgu un parādītu, ka to ir izdarījis nevis, piemēram, mūsu ministrs, bet mums partijā ir desmit cilvēku grupa, kuri ikdienā nav politikā – viens ir uzņēmējs, viens ir NVO darbinieks, otrs, trešais ir vēl kaut kas. Viņi strādā, piemēram, “Zaļā mugurkaula” darba grupā, kurā cilvēki satiekas, izstāsta savu redzējumu, tad mums ir Saeimas deputāti un ministri, kas to realizē un tā mēs panākam, ka četru gadu laikā Latvijā ir 10 superīgi jaunuzņēmumi zaļajās tehnoloģijās. Ja mēs parādītu ķēdi, kā līdz tam nonāca, cilvēki saprastu, kāpēc ir vajadzīgs iesaistīties politikā. 

Otra lieta – ārzemēs politikā cilvēki bieži vien ir iestājušies dažādu ideoloģisku un vēsturisku iemeslu dēļ. Līdzīgi kā cilvēkam piedzimstot konkrētā Anglijas pilsētas kvartālā, viņš ir atbilstošās futbola komandas fans. Līdzīgi arī politikā – cilvēks jau uzreiz automātiski sasaistās ar kādu noteiktu politisko spēku savas ģimenes vai dzīvesvietas ietekmē. Mums šo tradīciju šobrīd nav, taču tās varētu izveidoties. Cilvēkus varētu aicināt atbalstīt idejas – manifests, manuprāt, bija pietiekami labs piemērs, kā ļoti ātri 300 cilvēki var noreaģēt, no kuriem lielākā daļa pirms tam bija bez politiskās pieredzes. 

Kas tevi visvairāk uzrunā Par! manifestā?

Es neteiktu, ka mani uzrunā kāda konkrēta frāze. Man patīk kā tas ir uzrakstīts un kas ar to ir domāts – tieši tādā sabiedrībā es gribētu dzīvot. Vara, kas nepieder dažiem, bet daudziem – tie ir tikai vārdi, bet, tos izlasot uzreiz ir asociācijas ar kādām noteiktām lietām. Izlasi un saproti – tā tiešām ir, tāda sabiedrība būtu veiksmīga. Tas ir veids, kā, manuprāt, Ziemeļvalstis pēdējos gadu desmitus ir attīstījušās.

Suņi vai kaķi?

Kaķi, bet suņiem arī nav ne vainas. Man vienkārši pašam ir kaķis, bet varētu būt arī suns.

Netflix vai kino?

Biežāk Netflix, bet baudāmāks ir kino. 

Labākā ēstuve Latvijā? 

Mammas pusdienas un mežā uz ugunskura vai gāzes baloniņa pagatavots ēdiens. 

Vēl nepiepildīta vēlme?

Brīvi, ilgstoši kopā ar ģimeni ceļot, pie reizes attālināti strādājot. 

• 

• 

• 

• 

• 

• 

• 

•