Žanete Eglīte ir Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante un pētniece, Rīgas domes deputāte no Kustības “Par!”. Raksta oriģināls ir ŠEIT – portālā www.ir.lv.
Cik gan bieži dzirdēts vārds, īpaši no politikas veidotājiem – ilgtspēja. Reizēm šķiet, ka pilnīgi visam ir jābūt ilgtspējīgam, bet ko tas īsti nozīmē? Kas ir ilgtspēja un kāds no tās ir labums? Vai ilgtspēja attiecas tikai uz noteiktu sabiedrības grupu, vai tomēr uz visām? Vai arī mazās pilsētas var būt ilgtspējīgas? Un kā radošās industrijas var sniegt savu ieguldījumu ilgtspējā?
Vispirms jāsāk ar to, kas ir ilgtspēja. Tā ir attīstība, kas apmierina pašreizējās paaudzes vajadzības, neapdraudot nākamo paaudžu spēju apmierināt savējās.
Tas nozīmē, ka ilgtspēja ir balstīta uz balansētas attīstības nodrošināšanu, vienlīdzīgi attīstot ekonomisko izaugsmi, dabas aizsardzību, nodrošinot sociālo taisnīgumu. Ilgtspējīga attīstība ir dinamisks process, kas palīdz cilvēkiem apzināties savu potenciālu un uzlabot dzīves kvalitāti, vienlaicīgi aizsargājot dzīves atbalsta sistēmas.
Zinātniskajā literatūrā ilgtspēju definē četros pamatpīlāros – ekonomiskajā, vides, sociālajā un kultūras, un, tā kā ilgtspēja ir dinamisks process, visu šo četru pamatpīlāru attīstība ir cieši savstarpēji saistīta. Kultūras un radošie aspekti sasaista ekonomiskos, sociālos un vides ilgtspējīgas attīstības pīlārus.
Ilgtspēja, tāpat kā radoša domāšana, pieprasa skatīt visu sistēmu kopumā, nevis atsevišķus elementus, lai atrastu jaunus un inovatīvus veidus radīšanai un darīšanai. Radošums pieprasa kritisku domāšanu, jau esošu ierasto prakšu pārvērtēšanu un analīzi, lai radītu jaunas oriģinālas domas, procesus vai darbības, tādējādi radošums var veicināt ekonomiskas, vides un sociālas izmaiņas. Ar dizaina domāšanas metožu palīdzību ir iespējams virzīt ekonomiskas un sociālas inovācijas, sasniegt radošus risinājumus ārpus ierastajām struktūrām. Uz kultūru balstīta jaunrade ir būtiska, lai politikas lēmumu pieņēmēji izstrādātu un ieviestu stratēģijas, kas ir daudz orientētākas uz cilvēku – mazāk “izstrādāt lietas”, bet vairāk “nodrošināt pakalpojumus”.
Radošās industrijas – ietverot reklāmu, arhitektūru, mākslu un amatniecību, dizainu, modi, filmu ražošanu, video, fotogrāfiju, mūziku, skatuves mākslu, izdevējdarbību, izpēti un attīstību, programmatūru un datorspēļu izstrādi, elektronisko izdevējdarbību, kā arī TV un radio, ir radošās ekonomikas dzinējspēks. Tās strādā mākslas, kultūras, biznesa un tehnoloģiju mijiedarbībā. Radošā ekonomika balstās uz inovatīvām idejām, savukārt inovācijas veicina ilgtspējīgu ekonomisko attīstību.
Radošā ekonomika sniedz ieguldījumu ilgtspējā vairākos veidos. Ekonomiskā ietekme izpaužas ekonomiskajā diversifikācijā, ieņēmumos, tirdzniecībā un inovācijās. Sociālā ietekme ir redzama nodarbinātībā, īpaši mazāk aizsargātajās sabiedrības grupās, turklāt veicina vienlīdzīgāku sociālo grupu statusu, sniedz ieguldījumu cilvēku izglītībā, kultūrā un labsajūtā. Radošās industrijas veicina inovācijas un darbojas kā inovāciju katalizators arī citās nozarēs, piemēram, ražošanā, enerģijas ieguvē, transportā, lauksaimniecībā, uzņēmējdarbībā. Arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) norāda, ka radošās zināšanas, kas ir tipiskas mākslai un kultūrai, rada nozīmīgu ietekmi uz citiem zināšanu ietilpīgiem ekonomiskiem sektoriem, sākot no kultūras tūrisma un beidzot ar mājsaimniecību elektroniku. Ik dienu mēs redzam un piedzīvojam radošās ekonomikas produktus, tajā skaitā kultūras mantojumu, skatuves mākslu, kino, teātri, mūziku, izdevējdarbību, modi u.c., taču vienlaicīgi radošo industriju nozīme sociālajā un ekonomiskajā attīstībā ir nepietiekami izprasta un novērtēta.
Pieeja un līdzdalība mākslas un kultūras izpausmēs, kā arī kultūras mantojuma saglabāšana, ir cilvēka pamattiesības, nevis luksuss vai privilēģijas. Māksla, kultūra un mantojums spēlē nozīmīgu lomu attīstībā, sabiedrības veidošanā un demokrātijas nodrošināšanā.
Kultūras un radošās industrijas nodrošina ekoloģiski draudzīgākus risinājumus ilgtspējīgas attīstības izaicinājumiem, piemēram, ekoloģiski draudzīga mode, bioloģiskās daudzveidības nodrošināšana dabisku veselības un kosmētisko produktu ražošanā un mārketingā, gan arī tādu produktu izveidē, kas ir harmonijā ar dabu.
Radošums var būt daļa no ekonomiskās stratēģijas, kad samazinās līdz šim dominējošās industrijas, piemēram, lauksaimniecība, mežizstrāde, derīgo izrakteņu ieguve vai zvejniecība, vai arī tiek apkopoti un izmantoti esošie resursi jaunos un radošos veidos, lai gūtu priekšrocības jaunos tirgos un izmantotu jaunas iespējas. Piemēram, iespējams radīt jaunas versijas tradicionāliem pārtikas produktiem vai rokdarbiem, atrast jaunus izmantošanas veidus zemei, pārskatīt tūrisma piedāvājumu, attīstīt kultūras jaunradi, izmantojot mākslu, dizainu, literatūru, kino un vietējo mantojumu. Otrkārt, radošums var būt kā vietējo iedzīvotāju stratēģija, lai radītu ienākumus, kas viņiem palīdzētu palikt savās ārpuspilsētu dzīvesvietās.
Radošuma elementus aizvien vairāk izmanto arī citās jomās, piemēram, veselības aprūpē, nabadzības mazināšanā, mājokļu un pakalpojumu nodrošināšanā, cilvēku ar īpašām vajadzībām aprūpēšanā utt. Piemēram, veselības aprūpes iestādēs arhitekti sadarbojas ar ainavu arhitektiem, māksliniekiem un dizaineriem, lai radītu harmonisku vidi, kurā atlabt un uzkrāt spēkus. Arhitektiem ir jādomā arī par to, kā iestāžu pacienti efektīvāk ārstēsies un kvalitatīvāk pavadīs laiku iestādē.
Ekonomiskā ilgtspēja ir saistīta ar radošajām un kultūras industrijām, bet radošums veicina ekonomisko izaugsmi. Tādējādi radošuma politika nav atdalāma no pilsētu un reģionu ilgtspējīgas attīstības mērķiem. Aug arī pieprasījums pēc ilgtspējīgākiem produktiem un pakalpojumiem, kā arī cilvēkam draudzīgākas vides.
Mūsdienīgā pilsētā ir vairāki savstarpēji saistīti elementi – gan tādi, kas attiecas uz vēsturiskiem un identitātes faktoriem, gan inovāciju iespējas, kultūras dzīve un tieksme pēc jaunrades. Uzņēmumi var fokusēties uz kvalitāti, inovācijām un radošumu, bet tajā pašā laikā nodrošināt ciešu sasaisti ar savu apkaimi, veicinot vietējo zināšanu saglabāšanos, sargājot dabu ražotņu tuvumā. Šie faktori kopā veido reģiona kultūras kapitālu, un uzņēmumiem ir iespēja integrēt tos savā dizainā, spēcīgā un atpazīstamā zīmolā un spējā apvienot savus produktus un pakalpojumus ar vērtībām, dzīvesveidu, vēsturi un tradīcijām.
Būtiska ir sadarbība starp privāto un publisko sektoru. Ne vienmēr ir gatava infrastruktūra, to var attīstīt vietējās politikas veidotāji un finansējuma sadalītāji. Iespējams attīstīties arī starptautiskas konkurences ietvaros, piemēram, Eiropas Kultūras galvaspilsētas tituls atsevišķās pilsētās tiek izmantots kā radošās ekonomikas dzinējspēks.
Ilgtspēju, tās ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās priekšrocības, novērtē gan pilsētu esošie, gan potenciālie iedzīvotāji. Cilvēki, kuriem ir svarīgs veselīgāks dzīvesveids, visdrīzāk, izvēlēsies pārcelties uz mazu pilsētu. Turklāt mazajās pilsētās ir daudz aktīvāka iesaiste kopienās, sadarbības un līdzdalības kultūra, sociālais tuvums. Būtiski ir arī pārvietošanās attālumi, sabiedriskais transports un citas ilgtspējīgas pārvietošanās metodes, mājokļu pieejamība, kā arī izglītība.
UNESCO norāda, ka, lai sasniegtu ilgtspēju, attīstībai ir jābūt orientētai uz cilvēkiem un saderīgai ar vietējo kultūru. Labi dizainēta pilsētvide ir vērtīga investīcija, ja tā ir balstīta uz pieeju kultūrā – tā var uzlabot pilsētas vidi, identitāti, kopienu un cilvēku dzīves kvalitāti, nodrošināt iespējas ilgtspējīgai dzīvei.
Mēs katrs noteikti zinām vismaz vienu piemēru, kad cilvēki, izstudējuši galvaspilsētā vai attīstījuši tur savu karjeru, atgriežas atpakaļ savās dzimtajās pilsētās vai apkaimēs. Viņi rada savus mikrouzņēmumus amatniecības, dizaina, mūzikas vai datorprogrammu izstrādes jomās, strādā kā “frīlanceri” vai pašnodarbinātie; daudzi no viņiem strādā papildu pusslodzes darbu, tādējādi iegūstot laiku, ko sadalīt starp savām lauku mājām un pilsētas darba vietu. Šie cilvēki vēlas vairāk labsajūtas, kas saistīta ar sportu, veselīgu pārtiku, vides saglabāšanu, ilgtspējīgām praksēm, kā arī vietējo autentiskumu. Viņus piesaista dažādas ērtības, kas ir īpašas mazajām pilsētām:
Daudzi no šiem cilvēkiem ir augsta līmeņa profesionāļi, un tieši viņi individuāli spēj izvēlēties vietu, kurā pavadīt savu laiku un ko saistīt ar savu darba dzīvi. Un, saskaņā ar pētījumiem, pirmā radošu pilsētu attīstības fāze parasti ir šādu, augsta zināšanu kapitāla, darbinieku piesaiste, bet nākamā fāze – kad pilsēta veicina jaunradi, ekonomisko attīstību un jaunas partnerības starp publisko un privāto sektoru, tādējādi nodrošinot, ka radošā ekonomika ir aktīvs pilsētas attīstības spēks. Radošiem cilvēkiem ir lielāka vēlme iesaistīties uzņēmējdarbībā, tā kā radoša domāšana ir svarīgs elements, lai formulētu biznesa ideju, un ir nepieciešama katrā biznesa attīstības posmā.
Ilgtermiņā vietējā radošo un kultūras industriju attīstības stratēģija var tikt realizēta tikai tad, ja tajā aktīvi piedalās vietējās kopienas, taču bieži šīm kopienām trūkst “lokomotīvju” un zinošu dalībnieku. Tāpēc svarīgi ir vietējie līderi un izmaiņu aģenti – tādi, kuri ir patiesi ieinteresēti kopienas jautājumos, iniciatīvu ieviešanā un vietējās attīstības virzīšanā. Vietējie līderi virza idejas, iedrošina citus un rada tūlītēju sociālu ietekmi, veicinot uz jaunradi balstītas stratēģijas. Spēcīga līderība ir ļoti svarīga radošo stratēģiju ieviešanā. Mazās pilsētās ir spēcīga identitātes sajūta un kopienas gars, tāpēc ir svarīgi veicināt sadarbību un komunikāciju starp iedzīvotājiem, nodrošināt pašizpausmes iespējas. Otra cilvēku grupa, kuriem ir nozīme radošuma attīstībā, varētu tikt definēti kā radošie brokeri – cilvēki, kuri darbojas kā sasaistītāji starp mākslu, tehnoloģijām un biznesu, radot mijiedarbību starp iedzīvotājiem un tiem, kuri nodrošina jaunu ideju rašanos un spēj realizēt idejas.
Šeit rodas jautājums – kas pirmais? Radošs cilvēks vai radoša pilsēta? Atbilde ir kaut kur pa vidu, jo radoši cilvēki izvēlas pilsētas, kurās ir viņiem patīkama un pieejama ekonomiskā, sociālā un vides kombinācija, savukārt pilsētas spēj attīstīties radošā virzienā, ja viņām ir iedzīvotāji, kuri spēj šādas izmaiņas veicināt. Mērķtiecīga radošo industriju attīstības veicināšana rada unikālu reģionālu identitāti (zīmolu), kas kļūst par konkurētspējīgu priekšrocību vietējiem radošo industriju un saistītajiem uzņēmējiem. Turklāt radošo industriju attīstības stratēģija nekādā veidā nav pretrunā arī ar citām ekonomiskām stratēģijām, tās var papildināt viena otru.
Pētījumā “Radošās industrijas mazajās pilsētās – potenciāls un devumi ilgtspējai”, ko organizē un vada Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētnieces, kā piemērs analizēta Cēsu pilsēta un tai piekļaujošās apkaimes. Lai gan pētījums vēl ir izstrādes procesā, jau iegūtas pirmās atziņas par to, kādas aktivitātes ir saistītas ar Cēsu ilgtspēju.
Ekonomiskā ilgtspēja ir viena no Cēsu prioritātēm, par to liecina gan dažādās organizācijas, kas darbojas pilsētā, gan arī aktīva pašvaldības iesaiste uzņēmējdarbības vides attīstībā. “Šodien labam biznesam nav obligāti jāatrodas lielpilsētā,” saka Juris Žagars, viens no pazīstamākajiem un aktīvākajiem cēsniekiem: “Mūsu resurss ir kultūra, daba un tūrisms.” Šeit darbojas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecība, Valmieras biznesa inkubatora pārstāvniecība. Pašvaldība būvē industriālu parku, kurā visas ražošanai nepieciešamās komponentes būtu nodrošinātas vienkop, nevis izkaisīti pilsētā. Tiek organizētas reģiona inovāciju nedēļas, grantu konkurss “Dari Cēsīm”, izstrādāts zīmols “Radīts Cēsīs”. Kopstrādes telpā “Skola6” savulaik organizēti pop-up veikali, kuros tirgo Cēsu amatnieku darbus. Tiek atbalstīta un izcelta īpaši inovatīvu produktu ražošana, piemēram, Cēsu apkaimē radītais bērnu balansa divritenis “Leg&go”, kas saņēmis arī prestižas dizaina balvas visā pasaulē, vairāki dizaina mēbeļu un interjera priekšmetu ražotāji (“Wenden furniture” “Qinn design” un citi). To, ka uzņēmējdarbībai nav jāsaistās tikai ar resursu tērēšanu, apliecina pārgājienu maršrutu projekts “Cēsis inside” un uzņēmums “Vigobot, kas piedāvā digitālo terapiju insulta ārstēšanai.
Vides ilgtspēja ir ļoti aktuāla, jo Cēsis atrodas Gaujas Nacionālā parka sirdī, un vides jautājumi šeit ir ļoti būtiski. Izmantojot digitālus risinājumus, tikusi veikta Cēsu novadā esošās Gaujas zaļās teritorijas izpēte. Cēsis bija pirmā pilsēta Latvijā, kura, sadarbojoties ar biedrību “Zaļā brīvība” uzsāka īstenot bezatkritumu pilsētas iniciatīvu “Tīri. Labi”. Tiek organizēti sadarbības projekti, kuru mērķis ir inovatīvu videi draudzīgu tehnoloģiju ieviešana dabā un pilsētvidē. Cēsīs ir noticis arī Klimata hakatons, kurā izstrādāti vairāki realizējami risinājumi. Vides jautājumi tiek ieaudzināti jau kopš bērnības, piemēram, Amatas pamatskola un Pastariņa sākumskola lepojas ar dalību Ekoskolu programmā. Kā radošs un ilgtspējīgs risinājums jāizceļ uzņēmums “Labās saknes”, kas gatavo augļu, ogu un dārzeņu našķus no izspiedām – tātad, dabas produktiem tiek dotas vairākas iespējas to izmantošanā.
Sociālā ilgtspēja ir aspekts, kurā vēl būtu nepieciešams attīstīt sadarbību starp pašvaldību, iedzīvotājiem un organizācijām. Viens no labiem piemēriem ir jaunas kustības “Valsts#196” dibināšana, kuras mērķis ir veicināt Latvijas iedzīvotāju digitālās identitātes nostiprināšanu un attīstīšanu datu tehnoloģiju laikmetā. Rīgā un Cēsīs bāzētais tehnoloģiju uzņēmums AS “Draugiem Group” ir saņēmis balvas par dažādības vadības principu popularizēšanu un iekļaujošas vides veicināšanu. “Pilnīgs veiksmes stāsts ir mūsu radošo industriju māja, nams Skolas 6, kas ir būtisks atbalsta instruments tādā pamata infrastruktūras ziņā, lai veidotu savu sociālo uzņēmumu”, stāsta Cēsu novada pašvaldības administrācijas vadītājs Atis Egliņš-Eglītis. Pašvaldība organizē diskusijas ar iedzīvotājiem un dažādu jomu pārstāvjiem, tai skaitā par sociālās uzņēmējdarbības attīstību.
Cēsis tiek uzskatītas par Latvijas kultūras galvaspilsētu, tāpēc kultūras ilgtspējas aspekts ir jo īpaši nozīmīgs. Šeit norisinās “Cēsu mākslas festivāls”, sarunu festivāls “LAMPA”. Notikuši vairāki simti koncertu, izstāžu un citu pasākumu, uzbūvēta koncertzāle. Cēsis pretendē uz Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukumu 2027. gadā. Kultūras kontekstā Cēsis izceļas arī ar ilgtspējīgām praksēm, kas saistītas ar kultūras mantojumu un vides revitalizāciju – piemēram, Cēsu mākslas festivāla komandas mērķis ir ar laikmetīgo mākslu pievērst sabiedrības uzmanību kādreizējām rūpnieciskajām vietām. Tā vecais brūzis pie Pils parka ir piesaistījis uzmanību un investoru interesi, savukārt bijušajā Neredzīgo biedrības kombinātā plānots izveidot Radošo industriju centru.
Kādā intervijā Juris Žagars pauž savu viedokli: “Jā, Cēsis laikam ir viena no retajām pilsētām Latvijā, kur iedzīvotāju skaits atsācis augt, turklāt nevis uz demogrāfijas rēķina, bet tādēļ, ka cilvēki pārceļas uz šejieni dzīvot. Lielas pilsētas vairs nav modē – tas ir skaidrs arī pēc pasaules tendencēm. Aizvien vairāk cilvēku var strādāt attālināti. Un cilvēki, kas ir šādās darba attiecībās, pārsteidzošā kārtā lielākoties ir ekonomiski veiksmīgi. Parasti viņi pārstāv tā dēvētās jaunās industrijas. Šādi cilvēki daudz uzmanības pievērš savai dzīves videi. Viņiem ir nepieciešama kulturāla, sakārtota, stilīga un droša vide dzīvošanai. Viņiem ir svarīgi, lai bērniem būtu labas skolas, lai bērni paši pēc mācībām varētu aiziet uz pulciņu nodarbībām un nebūtu stundu jāved cauri visai lielpilsētai. Viņiem ir vajadzīgas labas kafejnīcas, kvalitatīvs kultūras pasākumu piedāvājums un pat bārddziņu salons.”