Kādas sievietes pieredze un stāsts par notikumiem Baltkrievijā

Anna vairs neiziet no dzīvokļa, pat lai iznestu atkritumus. Taču viņa joprojām turpina palīdzēt protestētājiem no mājām un 14. augustā dalījās savā pieredzē ar Kustības “Par” biedriem.  Annas galvenais aicinājums mums – nepārtraucam izplatīt ziņas par Baltkrievijā notiekošo, jo caurspīdīgums ir vienīgais, kas var iznīcināt diktatūru!

Anna (vārds mainīts) dzīvo Minskā un sākotnēji nav domājusi iesaistīties pie mājas notiekošajos protestos. Taču, tā kā viss noticis tik tuvu un viņa redzējusi brutālu vardarbību turpat zem sava dzīvokļa loga, Anna sākusi to filmēt (fotografēt bijis grūti, jo daļa vardarbības notikusi naktī). Kopā ar kaimiņiem viņa arī mēģinājusi skaidroties ar policiju, taču neveiksmīgi. Viņas biedējošākā pieredze gan notikusi mierīgajos sieviešu protestos, kuru laikā kādi vīrieši, iespējams, no policijas, viņu pamanījuši fotografējam un dalāmies ar bildēm Telegram čatā. Pēc tam, kad šie vīrieši viņai draudējuši, kā arī mēģinājuši ielauzties Annas dzīvoklī, viņa nolēmusi drošības nolūkos ārā no dzīvokļa vairs neiet, pat lai iznestu atkritumus. Taču Anna joprojām turpina palīdzēt protestētājiem no mājām un 14. augustā dalījās savā pieredzē ar Kustības “Par” biedriem.

Ielaušanās brīdī patveramies pie kaimiņiem

Pirms 2 dienām (12. augustā) sākās mierīgi sieviešu protesti pēc brutālas darbības naktī. Sievietes nolēma uzņemties atbildību un iziet ielās, un es biju tajās čata sarunās, kur sievietes pašas to organizēja. Pirmajā dienā tās bija divsimt sievietes, kas mierīgi protestēja tieši zem mana loga. Viņas bija ģērbušās baltās drēbēs un rokās turēja ziedus. Mēs  redzējām arī pāris vienkāršās drēbēs ģērbušos policistus, domājams policistus, ar policijas radio, kuri šīs sievietes vēroja. Tad mēs sākām viņus fotografēt un dalījāmies ar bildēm publiskajā Telegram čatā, lai visi par viņiem zinātu un no viņiem izvairītos. KGB policisti arī lasa šos čatus. Viņi ieraudzīja, ka mēs dalāmies ar bildēm, un tas viņus ļoti sadusmoja. Mums par nelaimi, izrādījās, ka viens no šiem cilvēkiem, par kuru mums teica, ka viņš ir kaut kāda svarīga persona slepenajos dienestos, bija nomaskējies un izskatījās diezgan baiss. Tad viņi parādīja mums zīmi (uzliekot pirkstus uz acīm), ka viņi mūs redz. Viņi nobildēja mūs kā atbildes reakciju un, pieliekot plaukstu pie kakla, parādīja, ka mūs nogalinās, krieviski nokliedzoties “ar jums ir cauri”. 

Viņi izsauca policiju un mēģināja iekļūt mūsu dzīvoklī. Par laimi, mums ir patiešām labi kaimiņi, tāpēc mēs patvērāmies pie viņiem, nelaidām viņus iekšā, un policisti par šo uzdevumu neizskatījās entuziasma pilni, tāpēc viņi ļoti spēcīgi necentās iekļūt mūsu dzīvoklī. Tomēr šie vīrieši izskatījās patiešām biedējoši, un draugi man atsūtīja video, sakot, ka šie nomaskējušies vīrieši ir redzēti ar kalašņikovu. Tāpēc mēs šos draudus uztvērām nopietni. Tagad neatstājam dzīvokli, pat lai iznestu atkritumus. Naktī zem mūsu logiem redzam dīvainas kartītes, un es kaut kādā mērā ticu, ka viņi mūs atceras. Mēs arī viņus atceramies, un, kad dalījāmies ar bildēm, cilvēki no čata par mums uztraucās. Daži no viņiem bija atnākuši uz mūsu pagalmu, lai pārbaudītu, vai viņi neredz kādas aizdomīgas darbības. Mēs zinājām, ka mums ir atbalsts, tomēr baidījāmies iziet ārpus mājas, tāpēc es šobrīd nemēģinu sev publiski pievērst uzmanību. Tai pat laikā joprojām uzskatu, ka ir svarīgi iegūt pierādījumus par notiekošo. Tāpēc, ja kaut kas slikts ar mani notiek, un tas ir iespējams, jums vismaz būs pierādījumi. 

Protesti kļūst vērienīgāki, cenšas savākt pierādījumus

Mēs zinām, ka viņi pašlaik ir aizņemti un nelauzīs mūsu durvis. Bet, ja tas tiešām ir KGB (kā tas jau notika ar kādu no mūsu draugiem), viņi atstāj jūs uz pāris nedēļām, un, kad jūs par šo vairs neuztraucaties, viņi jūs pārtver, kad ejat laukā pa durvīm vai dodaties uz veikalu, vai arī vienkārši ierodas jūsu dzīvoklī, jūs arestē un uzliek kriminālo apsūdzību.

Tātad, tā kā es šobrīd sēžu mājās, es šodien meklēju cilvēkus aizturēšanas centros, lai sniegtu komentāru Vācijas televīzijai (man izdevās sazināties ar vienu no žurnālistiem), un atradu daudzus cilvēkus, kuri tika aizturēti, piekauti un pazemoti, bet nav daudz tādu, kuri šobrīd būtu gatavi runāt. Tikai viens cietušais ierakstīja savu pieredzi un dalījās ar bildēm, kurās redzami viņa sasitumi. Un viņš bija tikai gājis mājās no darba, pat nebija aktīvi protestējis. 

Šobrīd mums visiem ir ļoti dažādas sajūtas, jo vakar naktī atgriezās internets, un mūsu izpratnē tas mums tika atdots tāpēc, lai mēs varētu redzēt visas šīs zvērības, ko daži policisti pat speciāli filmē. Iemesls šim ir tas, ka protesti kļūst aizvien vērienīgāki, un viņi vēlas nobiedēt cilvēkus, lai pārliecinātu viņus palikt mājās. Tāpēc vakar mums vajadzēja skatīties videoklipus, piemēram, vairākus stāstus no sievietēm, kā viņām draudēts ar izvarošanu. Un tas nav viens gadījums, viņi to dara sistemātiski, un mēs zinām, ka ir medicīniski pierādījumi par vismaz vienu izvarošanas gadījumu. Mums ir ļoti daudz bilžu. Mana Facebook lapa ir pilna ar zilumu un brūču attēliem un medicīniskiem paziņojumiem, un cilvēktiesību aktīvisti šobrīd cenšas savākt visus iespējamos pierādījumus, lai neļautu tiem aiziet postā.

Žurnālistu kontakti – vienīgais glābiņš

Piemēram, mana draudzene šobrīd iet ielās protestēt. Viņa ir pievienojusies vienai no solidaritātes ķēdēm. Es par viņu uztraucos, tāpēc lūdzu, lai viņa man sūta ziņas ik pēc piecām minūtēm, ka viņai viss ir kārtībā. Vakar viņa mājās bija viena, un kāda nezināma persona, kas teica, ka viņš ir policists, bet pēc tāda neizskatījās, jo bija ģērbies vienkāršās drēbēs, mēģināja iekļūt viņas dzīvoklī, jo viņai uz balkona ir karogs. Viņai uzmācas par šo karogu jau nedēļu. Tā kā viņa dzīvo viena, tas tiešām ir bailīgi. Bet jau atkal – mēs sūtām ziņu žurnālistiem, brīdinām cilvēkus čatā, un šādā veidā kāds nekavējoties jau ieradās pie viņas mājās, lai pārbaudītu, ka viss ir kārtībā, un filmētu, ja kaut kas tomēr notiek. Tāpēc šodien mana draudzene, izejot no dzīvokļa, lūdza, lai esmu pie telefona, kamēr viņa pievienojas pūlim, šādi pasargājot sevi.

Es pati glabāju visus žurnālistu numurus, kas man ir, kā arī visus citus kontaktus, kuriem zvanīt, ja kas notiek. Draugi mani brīdināja, ka mana atrašanās vieta ir zināma, ka mana drošā atrašanās vieta vairs nav droša, un es nedrīkstu ļaut nevienam šeit ienākt. Tāpēc man ieteica visu laiku turēt tuvumā telefonu ar žurnālistu kontaktiem. Ja kāds mēģinātu ielauzties, man vajadzētu viņiem zvanīt, un tas principā ir vienīgais, ko šobrīd varu darīt. Un mani kaimiņi tad to filmētu. Ceru, ka viņi būs mājās. 

Šī ir mana perspektīva par šobrīd notiekošo. Vai jums ir kādi jautājumi?

Kāpēc tas notiek tagad, nevis pirms 4-5 gadiem?

Šobrīd uz ielām ir daudz vairāk cilvēku, jo viņi ir kļuvuši ļoti dusmīgi. Šis nav pirmais gads, kad es protestēju, pirms tam esmu gan sista, gan aizturēta. Iepriekšējos gadus likās, nevienam nerūp, jo pretošanās mērogs bija ļoti mazs, un daudzi cilvēki mūs uzskatīja par dīvaiņiem, ne tik svarīgiem, lai par viņiem uztrauktos. Taču šobrīd šis ir ietekmējis ikvienu. Nav nevienas ģimenes, kuru šis kaut kādā veidā nebūtu skāris. Cilvēki ir patiešām dusmīgi, viņu ir vairāk, un viņi cenšas protestēt dienas gaismā un būt drošībā naktī, kad OMON spēkiem un policijai ir priekšrocība. Zināmu cerību mums dod arī strādnieki un organizācijas, kas ir sākušas streikot. Šobrīd ir zināms, ka vismaz 20 fabrikas streiko vai protestē. Mēs redzam arī daudz piemēru, kā cilvēki valdības dienestos, valdības TV kanālos un plašsaziņas līdzekļos, pat policijā pamet savu darbu, jo viņi nevar dzīvot ar šādām zvērībām. Ar to joprojām nepietiek, un mums joprojām liekas, ka esam pakļauti briesmām, tai pat laikā cilvēki ir patiešām dusmīgi, un viņi arī saprot, ka, ja mēs šobrīd zaudējam, visi saņems kriminālatbildību. Visi. Ar mums būs beigas. Liela daļa cilvēku, kuri nepamet mājas kā es bailēs par savu drošību, joprojām cenšas kaut ko darīt, piemēram, koordinēt. Kad nav interneta, es koordinēju savus draugus ar sms palīdzību. Nosūtu īsziņu telefonā un daru zināmu, kur draud briesmas, tādējādi ļaujot viņiem būt drošībā. Daudzi citi rīkojas tāpat. Pat cilvēki, kuri baidās iziet uz ielām (un jūs varat saprast, kāpēc viņi baidās), dara kaut ko no savām mājām.

Cik cilvēku šobrīd palīdz no mājām? 

To tiešām nav iespējams pateikt, jo viss ir kustībā. Domāju, ka lielākā daļa cilvēku šobrīd ir pārstājuši rūpēties par korona vīrusu, jo tā vairs nav pirmā prioritāte. Viņi vairs nedistancējas korona vīrusa dēļ. Tomēr daži cilvēki, kuri tika atbrīvoti, ir teikuši, ka viņi “piezemēsies”, jo bija spiesti parakstīt dokumentus, kur viņi tika atbrīvoti ar nosacījumu, ka vairs nepiedalīsies protestos. Tātad ir arī šāda cilvēku grupa. Mikrorajonos, kur nemieri bija visbrutālākie, ir daudz cilvēku, kuri baidās atstāt savas mājas pat dienas gaismā. Tāpat arī ir video, kuros cilvēki uz ielām raud un saka: “Jā, protams, es baidos būt šeit, bet neko citu nevaru darīt.” Tātad skaitu nav iespējams pateikt. Kāds būs nobijies un sēdēs mājās pāris dienas un pēc tam atkal pievienosies, mainoties ar kādu citu. Tāpēc šobrīd protesti ir patiešām plūstoši, tie parādās vienā pilsētas daļā, pēc tam citā, nav iespējams paredzēt nākamo vietu, kur protestētāju ķēdes parādīsies. Tāpēc man nav pilnīgas informācijas, lai uz šo jautājumu atbildētu, bet sajūta ir šāda.

Vai jūs runājat savā starpā vai uztraucaties par Krievijas spēku ienākšanu Baltkrievijā? 

Šis ir grūts jautājums. Krievijas “palīdzība” ir kaut kas tāds, no kā mēs visvairāk baidāmies. Jo, protams, notiek sarunas, un patiesībā tas izskatās pēc viltus paziņojumiem. Tiklīdz atguvām internetu, sākām saņemt balss ierakstus no nezināmiem avotiem (kāds drauga drauga draugs), kuros teikts: “Es visu zinu, es runāju ar savu draugu no KGB. Mēs esam gatavi, Krievijas armija rīt būs jūsu ielās, tāpēc palieciet mājās, glābiet savas dzīvības.” Šādā stilā. Lielākā daļa no šī liekas nepatiesība. Bet tas, ka krievi izmanto situāciju, nav apspriežams. Tāpēc jā, mēs patiešām baidāmies, ka viņi mums kaut kā „palīdzēs”, visi par to runā, un pat cilvēki uz ielām tur zīmes un intervijās saka: mani neviens nevada – ne no rietumiem, ne austrumiem. Esmu pret šo valdību, bet par neatkarīgu Baltkrieviju. Un cilvēki redz, ka ir svarīgi šo pateikt, lai zinātu, ka šī “palīdzība” nenotiek.

Daudzas no atbrīvotajām sievietēm Twitter kontos ir aprakstījušas savu pieredzi, taču divas no viņām teica: es vēlētos paņemt savu ģimeni un bēgt, atstāt Baltkrieviju tagad. Vai tu tā jūties? Vai citi apkārtējie veido šādus plānus?

Es to redzēju pēc iepriekšējiem mēģinājumiem protestēt pret vēlēšanu rezultātiem, un pēc katras reizes bija šāds cilvēku vilnis, kas bēga no valsts, jo viņi to vairs nespēj izturēt. Tas joprojām nav kaut kas, ko mēs apsveram darīt manā ģimenē, bet es saprotu, kāpēc cilvēki, kuri atradās apcietinājumā, tā varēja pateikt, jo tā ir šausminoša pieredze. Jā, es domāju, ka daži cilvēki domā, ka, ja mēs šoreiz pazaudējam, mums jābēg. Pagaidām neesmu pārliecināta par sevi. Nezinu, ko darīšu, ja viņi patiešām izlems un mani arestēs. Man datorā un telefonā ir pietiekami daudz, lai man uzliktu apsūdzības. Tāpēc nezinu. Domāju, ka, ja mēs zaudēsim, daudzi centīsies sevi glābt.

Daži pesimisti Latvijā un citur saka, ka jūsu centieniem nebūs tūlītējas pozitīvas ietekmes, jo valstī nav palicis neviens līderis. Kas būs tie cilvēki, kuri tiks uzskatīti par Baltkrievijas likumīgajiem pārstāvjiem? Mēs zinām, ka no trim dāmām ir palikusi tikai viena. Kuram vēl bez viņas būtu cilvēku uzticība?

Tas, ko es redzu savā lokā un dzirdu no cilvēkiem apkārt, Marija Kalesnikova joprojām tiek uzskatīta par vienu no līderēm, kas patiesi var runāt cilvēku vārdā. Kad viņa apmeklē cietuma pagalmu, kur cilvēki mēģina atrast savus radiniekus, jūs varat redzēt uzticēšanos un to, kā cilvēki pret viņu izturas. Viņa izskatās pēc viceprezidentes, kādu mēs vēlētos, kādu es personīgi vēlētos redzēt. Šodien (14.augustā) no Lietuvas parādījās arī Svetlana Tihanovska. Viņa uzrunāja cilvēkus, un neviens pat nedomā viņu vainot par aiziešanu, jo viņas vīrs atrodas cietumā, un viņas situācija ir saprotama. Visa reakcija, ko redzēju, bija lieliska. Viņa ir atpūtusies, atguvusies un atkal ir kopā ar mums, un tas ir lieliski. Mēs visi balsojām par viņu, un liela daļa cilvēku viņai patiešām uzticas. Vēl patiesībā ir pats Viktors Babariko, kurš šobrīd atrodas cietumā, bet kurš sāka šo kampaņu un ļoti ietekmēja notikušo. Viņš bija pirmais, kurš apvienoja cilvēkus ar ļoti atšķirīgiem politiskiem uzskatiem, kuri iepriekš nevarēja ne par ko vienoties, un pēkšņi, pateicoties viņa kandidatūrai, šajās vēlēšanās Baltkrievija ir spējīga vienoties par jebko, tāpēc Viktora Babariko figūra ir patiešām svarīga, un viņam ir milzīgs atbalsts. 

Zinu, ka šobrīd Marija Kalesnikova un citi aktīvisti aktīvi diskutē par to, kas būs šī komiteja, kura varēs runāt cilvēku vārdā, tāpēc domāju, ka ir vēl pāris vārdu, kas parādīsies patiešām drīz. Turklāt, manuprāt, tas, ka mums nav līderis, šajā gadījumā ir priekšrocība. Visi iepriekšējie protesti cieta sakāvi tāpēc, ka bija viens līderis, viņš uz pāris dienām pazuda cietumā vai kur citur, un tad mēs redzam, kā jūs atceraties no Padomju Polijas vai Čehoslovākijas vēstures, kā jūsu iepriekšējais līderis tiek sists un iznīcināts, un cilvēki saka: mēs esam zaudējuši, ejam mājās. Tāpēc šoreiz tā ir mūsu priekšrocība. Pat tad, kad Svetlana aizbrauca, cilvēki teica: nē, tas mums neder, mēs šo nevaram pamest. Tātad būtībā šis mums dod cerību, jo, ja ne Svetlana, tad Marija, ja ne Marija, tad kāds cits. Cilvēki ir gatavi uzticēties ikvienam, kurš garantēs godīgas vēlēšanas un atbildību pār tiem, kuri izraisīja pēdējo dienu šausmīgos notikumus. Ir vēl vairākas prasības, kas veidojušās tiešsaistē, bet būtībā cilvēki vēlas jaunu valdību, viņi vēlas palīdzēt atbildīgajiem, kuri uzsāka šo vardarbību, un viņi vēlas turpināt policijas reformu, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos.

Kā ar sankcijām? Nepieciešams, lai sankcijas būtu efektīvas. Sankcijas, kas vērstas pret indivīdiem, ir atbilstošas, taču ir daudz argumentu, ka tālākas sankcijas būtu neproduktīvas, ka tās arvien vairāk un vairāk virzītu Baltkrieviju Krievijas virzienā un nepalīdzētu izveidot labāku ceļu uz demokrātiju Baltkrievijas iekšienē. 

Šobrīd visi cer, ka ikvienam, kurš tika pieķerts līdzdalībā vēlēšanu krāpšanā, tiks piemērotas sankcijas. Tātad daudzi uzskata, ka šis ir vienīgais efektīvais veids, kā ietekmēt šos cilvēkus, jo viņi ir nobijušies, viņi nedzird iemeslu, bet viņiem joprojām patīk (atvainojiet par sarkasmu) braukt iepirkties uz Eiropu. Šīs iespējas zaudēšana viņiem būtu sirdi plosoša. Tātad cilvēki atbalsta sankcijas pret šīm konkrētajām grupām, pret ikvienu, kas piedalās policijas brutalitātē, ikvienu, kas jebkādā veidā atbalsta valdības medijus un tamlīdzīgi. Tāpēc es domāju, ka, ja šīm konkrētajām grupām piemērotu sankcijas, visi būtu patiesi priecīgi. Tāpat arī tiek stingri atbalstīta jebkāda ideja par jebkādām sankcijām, kas varētu nomelnot valdību un Lukašenko personīgi. Cilvēki viņus atklāti ienīst. Viņi redz pilis, kuras viņi būvē, naudu, kas viņiem ir, viņu automašīnas un īpašumus. Tāpēc, ja viņi sajustos nedaudz neērti, tas jau padarītu Baltkrievijas iedzīvotājus nedaudz priecīgākus. Būtībā notiek debates par to, kāda veida stratēģija darbotos vislabāk, bet es domāju, ka neviens to īsti nezina. Pareizās atbildes nav. Notiek debates par to, kā šim pieiet. Ja Eiropa uzliek sankcijas kādam no valdības, lieliski. Ja viņi izdara finansiālu spiedienu uz Lukašenko, lieliski. 

Redzēju jautājumu čatā par IT jomu. No IT jomas nāk milzīgs atbalsts, un tie ir cilvēki ar visaugstākajiem ienākumiem, godīgi nopelnītiem ienākumiem, jo Baltkrievijā ir arī bagātāki cilvēki, bet IT jomā tie ir cilvēki, kas faktiski strādāja, lai nopelnītu naudu. Tātad IT uzņēmumu vadītāji, kā arī jaunizveidoti un ne tikai jauni uzņēmumi rosina palīdzēt personīgi un organizētā veidā un sniegt finansiālu atbalstu visiem, kuri finansiāli cietīs streiku, draud zaudēt darbu politisku uzskatu dēļ un tamlīdzīgi. Tātad starp cilvēkiem ir milzīgs atbalsts un solidaritāte, un ir gatavība atbalstīt tos, kuriem ir zemāki ienākumi un kurus vairāk ietekmēs tas, kas notiks tālāk. Man personīgi ir labi finansiālie apstākļi, un es varu atļauties daļu savas algas dalīt ar kādu, kuram ir mazāk paveicies, un es pazīstu cilvēkus, kuri vēlas darīt to pašu, ja nepieciešams. Tātad solidaritātes līmenis Minskā šobrīd ir neticams. Es no sankciju jautājuma aizgāju tālāk, bet tikai tāpēc, lai jūs gūtu izpratni, ka cilvēki, kuri agrāk nerunāja savā starpā dažādu politisko uzskatu dēļ, tagad ir gatavi dalīties ar visu, lai atbalstītu viens otru, un tas ietver finansiālu atbalstu.

Mani uztrauc, ka informācijas vakuums var būt riskants. Varbūt mēs to vēl neesam redzējuši, bet no visa veida propagandas institūcijām nāks daudz melu, un būs grūti atšķirt, kas ir patiesība un kas ne. Ir ļoti svarīgi, lai jums būtu sava veida tehniskā infrastruktūra, lai paziņotu par savu darba kārtību, jo šie cilvēki ar līdzekļiem izteiks daudz pretrunīgu viedokļu. Mēs esam redzējuši dažus videoklipus ar militāru aprīkojumu, kas, domājams no Krievijas, ir salikts pie robežas. Nav skaidrs, vai tā ir patiesība vai viltus materiāls. Bet, ja jums būtu savs aprīkojums un infrastruktūra saziņai, tad ārzemju draugiem būtu vieglāk dalīties un palīdzēt jūsu dienaskārtībā, ja ir pieejami kvalitatīvi materiāli par notiekošo.

Paldies par šo piezīmi. Tieši pie tā mēs šobrīd strādājam. Kopumā IT cilvēki dara daudz, lai palīdzētu, viņi rada visa veida rīkus un infrastruktūru, lai apmainītos ar informāciju, validētu informāciju un savienotu cilvēkus, kuriem nepieciešama palīdzība, ar nepieciešamo palīdzību. Mēs pamanījām, ka nav pietiekami daudz ziņu angļu valodā, kas izskaidro notiekošo, – ticamas ziņas, uz kurām var atsaukties žurnālisti, tāpēc arī pie tā šobrīd strādā. Es saprotu, ka Eiropas žurnālisti nevar paņemt video no Telegram čata un to pārpublicēt, jo tas ir jāpārbauda. Tātad pie tā mēs strādājam, lai nodrošinātu, ka pasaule arvien vairāk un vairāk redz notiekošo. Man žēl, ka mēs nesākām šo darbu agrāk, bet domāju, ka mēs mācāmies darbībā. Nesen notika arī globālais hakatons, lai palīdzētu Baltkrievijai, kur cilvēki no visas pasaules tiešsaistē ģenerēja digitālas idejas, kas saistītas ar drošību, komunikāciju, veselības aprūpi, cilvēktiesībām un pēc tam piedāvāja reālus risinājumus. Tāpēc šajā ziņā mums ir sava veida palīdzība no pasaules, un tas ir lieliski. Turklāt ir pārsteidzoši, kā cilvēki organizējas paši, piemēram, galvenajos Telegram čatos, it īpaši, kad nedarbojas internets, cilvēki izveidoja lielisku procesu, kā ātri validēt informāciju un pārliecināties, ka mēs neizplatām nepatiesas ziņas. Dažreiz tas darbojas labāk, dažreiz ne tik labi, bet domāju, ka jau tagad ir panākts liels progress, un kas ir svarīgi – tas bija bez līderiem. Neviens to neizlēma darīt, cilvēki pašorganizējās un ieviesa kārtību, kā mēs izturamies pret ziņām un citiem jautājumiem. Tagad mums tas pats jādara ar ziņām, kas iziet uz ārpasauli.

Domāju, ka, jūsuprāt, ziņas Baltkrievijā ir diezgan nepatiesas. Bet tās ir arī nepatiesas Eiropā. Ir neskaidrs, kāds ir patiesais atbalsts Lukašenko. Vai tie ir 20% vai 70%? Vai ir kādi atbalstītāji, kas pulcējas uz atbalstu Lukašenko un šiem vēlēšanu rezultātiem?

Tāda nav. Nav nevienas pulcēšanās nekur visā valstī. Kad mēs sakām, ka nekad nebijām tik pārliecināti par to, kurš uzvarēja, es to tā tiešām domāju. Iepriekšējās vēlēšanās mēs balsojām par savu iecelto kandidātu, bet patiesībā neticējām, ka viņam ir pilns atbalsts. Tāpēc, kad rezultāti tika falsificēti, mēs nejutām šo morālo pamatu iet līdz galam. Šoreiz tika izveidota platforma “Godprātīgi cilvēki”, kuras mērķis bija palīdzēt cilvēkiem demonstrēt savu balsi papildus balsošanai oficiālajos vēlēšanu iecirkņos. Neskatoties uz visāda veida interneta problēmām, šī platforma savāca milzīgu daudzumu datu. Izveidojot platformu, Svetlana un viņas komanda jau no sākuma lūdza cilvēkus uz rokas uzlikt baltu aproci, dodoties uz vēlēšanu iecirkņiem, kā arī īpašā veidā salocīt vēlēšanu biļetenu. Tā kā balsošanas kastes ir caurspīdīgas, varēja redzēt, cik daudz no šīm balsīm tur patiesībā bija. Tika uzņemtas arī bildes, tādu ir daudz. Tātad bija algoritms, kas cilvēkiem jādara, lai aizsargātu viņu balsi, un viens no soļiem bija reģistrēties šajā platformā, izmantojot vienu no aplikācijām, Viber vai Telegram, un pēc balsošanas nofotografēt savu vēlēšanu biļetenu un augšupielādēt to šajā platformā. Tā kā tika noņemts internets, cilvēkiem bija problēmas augšupielādēt šīs bildes. Taču, neskatoties uz visa veida problēmām, apkopotie dati, manuprāt, ir statistiski pietiekami, lai secinātu, ka vēlēšanu rezultāti ir nepatiesi un, pamatojoties uz šiem datiem, Lukašenko ieguva ne vairāk kā 10% balsu. Protams, tie ir nepilnīgi dati, jo nebija iespējams darbu veikt pienācīgi – daudzi brīvprātīgie un novērotāji tika arestēti. Vienalga šie dati ir pietiekami, un, manuprāt, to paziņoja vakar, ka tie joprojām ir provizoriski rezultāti, jo ir cilvēki, kuri joprojām augšupielādē bildes ar saviem vēlēšanu biļeteniem. Taču ar to pietiek, lai teiktu, ka Tihanovska noteikti uzvarēja, un visi tam tic. Tāpat arī ir liels daudzums bilžu no vēlēšanu urnām, pilnas ar ielocītajiem vēlēšanu biļeteniem. Piemēram, mana mamma dzīvo vienā no rajoniem, kurus skāra protesti. Tas ir jauns rajons, tāpēc viņiem ir daudz augstu daudzdzīvokļu māju, kurās dzīvo daudz cilvēku, tāpēc iedzīvotāju blīvums tur ir patiešām liels. Viņiem nav tik daudz vēlēšanu iecirkņu, tāpēc rinda uz balsošana bija tāda, ka mamma teica: nekad neko tādu neesmu redzējusi. Mana vecmāmiņa, kurai ir pāri 80, tik tikko staigā, tāpēc mana mamma un tante palīdzēja viņai aiziet uz vēlēšanu iecirkni. Rinda pavēra viņai ceļu, un cilvēki aplaudēja, redzot vecu sievieti ar baltu aproci, gatavojamies balsot. Mana mamma redzēja, ka šajā rindā, kas bija ap tūkstoti cilvēku gara, visi valkāja baltās aproces. Visi. Cilvēki redzēja viens otru, viņi redzēja viens otra izdarīto izvēli un to, cik daudz ir šo aproču. Es domāju, ka tas ir piemērs skaistam dizainam, un tas visu padarīja ļoti skaidru un redzamu. Tāpēc attiecībā uz Lukašenko atbalstu, manuprāt, tas ir tuvu nullei. Starp tiem, kas par viņu balsoja, iespējams, ir 10% vai kaut kas tamlīdzīgs.

Vai KGB puiši rīkojas likumīgi? Kā jūs viņus redzat? Kāda, jūsuprāt, ir viņu motivācija? Kāpēc viņi dara to, ko dara?

Es neesmu pārliecināta, vai tie ir policisti vai KGB vai kas cits. Ir izpratne, ka viņi cīnās arī par savu dzīvību. Manuprāt, ja mēs uzvarēsim, viņi zinās, ka viņus sagaida cietums. Jo viņu darbi tika dokumentēti. Vienā vai otrā veidā ir pietiekami daudz pierādījumu par pēdējiem 20 gadiem par viņu paveikto. Tāpēc domāju, ka tā ir viņu galvenā motivācija. Citi saka, ka tiem, kas ir īpašajos spēkos OMON, kuri ir visbrutālākie pret protestētājiem, patiešām tiek skalotas smadzenes, kam es ticu, kā arī viņiem tiek maksātas ļoti lielas algas, piemēram, 2000 dolāri par vienu nakti protestu, un arī tas viņus motivē. Kāds mūsu IT uzņēmuma izpilddirektors izveidoja video, kurā viņš vēstī, ka, ja jūs finansiālu iemeslu dēļ nevarat atstāt policiju vai OMON vai kaut ko citu, sazinieties ar mani, es jums palīdzēšu. Tātad, ja tas ir iemesls, kāpēc nevarat aiziet, tad tagad jūs to varat. Bet domāju, ka tas nav vienīgais iemesls. Daži no maniem draugiem vakar stāstīja, ka viņiem bija skolas biedri, teiksim kāds zēns, kurš viņus skolā smagi sitis, un daudzus gadus vēlāk viņi redzējuši šo zēnu formas tērpā, sitam protestētājus uz ielas. Tātad pastāv viedoklis, ka tā bija rūpīga cilvēku atlase, kuri kalpo šiem spēkiem. Es pati viņus satiku ļoti nepatīkamos apstākļos, tāpēc arī es tam ticu. Uzskatu, ka tur ir daudz īstu sadistu.

Kādas ir jūsu attiecības ar Krieviju? Vai jums ir bail no Krievijas ienākšanas? 

Tas ir grūts jautājums. Manas personīgās attiecības varētu nedaudz atšķirties no sabiedriskās domas. Vajadzētu sākt ar to, ka baltkrievu cilvēki ir patiešām mierīgi cilvēki. Es nezinu, vai jūs redzējāt šo bildi, bet pat vardarbīgu protestu laikā viņi gaida zaļo gaismu, lai šķērsotu ielu, jo tas ir kaut kas, ko mēs darām. Cilvēkos vispār nav daudz agresijas pret nevienu. Propaganda runā, ka mēs esam bijuši brāļi ar Krieviju daudzus gadus, un domāju, ka daudzi cilvēki tam tic. Daudzi cilvēki redz Krieviju kā draugu. Nezinu, cik daudz tas šobrīd ir mainījies, bet tā bija taisnība, piemēram, pirms gada. No otras puses, tas, kas notika Ukrainā (Krimā), arī ietekmēja cilvēkus, un, manuprāt, tagad vairāk cilvēku domā, labi, krievi ir mūsu brāļi, bet varbūt mums vajadzētu saglabāt distanci. Nedomāju, ka ideja par pievienošanos Krievijai būtu ļoti populāra cilvēku vidū.

Vai valstī ir kādi reģioni, kuri atbalsta ideju par pievienošanos Krievijai?

Es tā nedomāju. Trijos Krievijai vistuvākajos reģionos visi protestē. Gomeļā notiek nežēlīga vardarbība, un protesti neapstājas. Mogiļevā lepojas, ka neviens netika nogalināts, un vardarbības bija mazāk. Arī Vitebskas apgabalā protesti neapstājas. Ir cilvēki, kuriem ir radinieki Krievijā, un ir personīgi viedokļi, ka viņi pievienotos, bet cilvēki, kas dzīvo tuvu robežai (un tā kā mana vecmāmiņa dzīvo netālu no Oršavicas, Krievijas robežas), viņi redz, kā tiklīdz jūs šķērsojat robežu, ielās redzat atkritumus. Tā ir pirmā zīme, ka esat iebraucis Krievijā, tā ir mazāk tīra, mazāk kārtīga. Un kā jau es iepriekš teicu, baltkrieviem ļoti patīk kārtība un patīk tīras ielas. Tātad tie, kuri dzīvo tuvu robežai, saprot, ka šeit ir labāk.

Vai jums ir tā sauktie “Tituški”, lai iebiedētu protestētājus?

Jā, mums viņi ir jau vairākus gadus, pat pirms vārda “Tituški” parādīšanās Ukrainā, jo cilvēki, kas ģērbjas sporta drēbēs, pievienojās protestiem un provocēja citus, parādot piemēru vardarbībai. Viņi ir ar mums pēdējos 20 gadus, tāpēc domāju, varbūt tā ir mūsu prasme.

Bet vai tie faktiski ir jaunāki KGB puiši vienkāršās drēbēs vai kādas citas spēka struktūras, vai arī tie tiešām ir noziedznieki, kas ir kaut ko parādā valdībai, vai arī vienkārši cilvēki, kuriem nav ko darīt?

Es jūtos pietiekami droša, lai pajokotu. Domāju, ka tas tiešām ir daudzfunkcionāls darbs. Tātad, ir vienkāršās drēbēs ģērbti KGB puiši ar augstāku un zemāku pakāpi, un viņiem ir nedaudz atšķirīgs gabitus (ieradumi). Viņi rīkojas atšķirīgi ar dažāda veida pārliecību. Kad jūs viņus nofotografējat, viņu atbildes reakcija varētu parādīt, cik pārliecināti viņi ir savā pozīcijā. Domāju, ka viņiem ir daudz tādu slepkavu, kurus arī algo par naudu vai apmaiņā pret (nezinu, viņiem varētu būt problēmas ar taisnīgumu) kaut kādu solījumu par atbrīvošanu vai varbūt cita veida atlīdzību, bet domāju, ka viņiem ir tādi, kas darbojas arī viņu vārdā. 

Vai jums ir kādi sistemātiski līdzekļi, kā vākt un glabāt pierādījumus turpmākiem šo cilvēku mēģinājumiem, piemēram, bildes, lai tās nepaliktu tikai tālruņos, kas ir neuzticami līdzekļi? Vai ir kaut kādi rezerves varianti pierādījumiem vēlākai izmantošanai?

Tas nav centralizēti, un, iespējams, tas ir labi. Zinu vismaz vairākas iniciatīvas, kas dod bildes, atrod šo cilvēku (provokatoru, policijas darbinieku, ikvienu citu) vārdus, atrod viņu kontus sociālajos tīklos. Un viņi savā veidā vāc pierādījumus. Zinu, ka vairākas cilvēktiesību aktīvistu organizācijas rīkojas tāpat, un cilvēki patiešām cenšas dokumentēt visu iespējamo. Ne tikai šogad, bet jau daudzus gadus pirms tam viņi cenšas dokumentēt visu iespējamo un darboties juridiski, pat ja viņi zina, ka sūdzības iesniegšana šobrīd nekādu rezultātu nedos.

Tas varētu darboties kā ierobežojums vainīgajiem, mazs, bet varbūt tomēr?

Jā, diemžēl šobrīd tas nedarbojas kā ierobežojums. Ja dodaties iesniegt sūdzību, jūs varētu nonākt cietumā, jo tiesību sistēma šobrīd nedarbojas. Bet tas, ko šodien uzzināju, runājot ar cilvēkiem, kuriem lūdzu veikt šo videoierakstu, izmantojot viņu kontu, vairāki cilvēki man teica, labi, es ierakstīšu video un došos oficiāli reģistrēt savus sasitumus. Tāpēc, pat ja viņi zina, ka šobrīd tas ir bezjēdzīgi, viņi joprojām mēģina to dokumentēt vēlākam. 

Ko mēs varam darīt, lai atbalstītu? Gan kā politiska organizācija, gan, protams, kā pilsoņi, kuri vēlas iesaistīties. Kā mēs varētu pievienoties pretestībai un jums palīdzēt?

Domāju, ka jūs jau darāt daudz, klausoties šajā. Iepriekšējās vēlēšanās jutu, ka mēs patiešām esam vieni. Esmu lieciniece vairākām prezidenta kampaņām, un katru reizi šķita, ka pasaulē ir kaut kas svarīgāks un ka mums jāgaida. Šoreiz es nedomāju, ka mēs varam gaidīt, tāpēc mums ir nepieciešama pēc iespējas lielāka pasaules uzmanība. Mums ir vajadzīgs, lai cilvēki, kas ir pie varas, zinātu, ka visi skatās, ka viņi to nedara tumsā. Jo viņi dodas prom un pārtrauc lausties jūsu dzīvoklī, tiklīdz jūs sakāt, ka zvanāt žurnālistiem. Es runāju ar dažiem žurnālistiem no Eiropas, taču šobrīd tā ir mana saprašana, ka ne ar visu, kas šeit notiek, dalās, tāpēc ne viss ir redzams. Neesmu pārliecināta, vai cilvēki Eiropā saprot, ka tad, kad spīdzinātie un ieslodzītie saka, ka viņi [pāridarītāji] ir fašisti, tas nav sava veida pārspīlējums, tas ir pa īstam. Viņi izmanto neticamas metodes, un es neesmu pārliecināta, vai visi to zina. Manuprāt, šī vardarbība darbojas, kad cilvēki, kas cietuši, saprot, ka tā notiek, un neviens to neredzēja, neviens neko neteica. Tāpēc, ja jūs varat skaļi runāt par notiekošo, par šīm izvarošanām, par šīm piekaušanām, par šiem nāves gadījumiem (ir miruši vismaz 3 cilvēki, un mēs zinām, ka ir vairāk, vienkārši nevaram iegūt informāciju par to), tad dalieties tajā, jo es domāju, ka caurspīdīgums ir viena no lietām, kas patiešām var iznīcināt diktatūru, un, manuprāt, šogad protesti ieguva tik milzīgu vērienu tāpēc, ka kaut kādā veidā Viktoram Babariko un viņa komandai, kā arī Svetlanas Tihanovskas komandai izdevās padarīt lietas caurspīdīgas un pārliecinieties, ka viss ir redzams. Es nezinu, vai ir kaut kas cits, kas mums varētu palīdzēt.