Marija Golubeva: Krīzes laika pieredze skolu nākotnei

Attālinātās mācības skolās nebija kāda ar inovācijām apsēsta reformatora eksperiments, bet tika ieviestas kā atbilde Covid-19 radītajām epidemioloģiskajām briesmām. Tomēr krīzes rezultātā Latvijas izglītības sistēmā notiek sava veida eksperiments, kura pieredze būtu jāizmanto, nevis pēc ārkārtas situācijas beigām jāatstāj novārtā un vienkārši jāaizmirst.

Izglītības sistēmu jau šobrīd jāsāk gatavot tam, lai šīs krīzes laikā gūtās mācības izmantotu jēgpilni, un tas var ietvert vairākus būtiskus soļus:

1. Kompetenču izglītībā jāizmanto digitālie rīki;
2. Jāveido platforma labās prakses piemēru apkopošanai;
3. Lai motivētu turpināt pārmaiņas, skolotājiem – digitālajiem celmlaužiem – jāmaksā vienreizēja piemaksa;
4. Nedrīkst palielināt plaisu starp bērniem, kuru vecāki var sniegt atbalstu mācībās, un tiem, kuru vecāki to nespēj;
5. Trūcīgo ģimeņu bērni jānodrošina ar viedierīcēm arī pēc krīzes.

Digitālie celmlauži

Mums ir paveicies, ka tieši no šī gada gada 1. septembra skolās plānots ieviest jaunu saturu un kompetenču izglītību. Tagad skolas un skolotāji jau ir apbruņoti ar daudz skaidrāku priekšstatu par to, kā īsā laikā var kardināli mainīt pieeju mācībām, turklāt diezgan efektīvi – saskaņā ar “Edurio” aptauju lielākā daļa jeb 86% skolotāju uzskata, ka ārkārtas situācijā turpināt mācības attālināti izdodas diezgan labi vai pat ļoti labi. Arī nākotnē, ieviešot kompetenču izglītību, vairāk jāizmanto digitālie rīki.

Labas prakses piemēru apkopošanai un popularizēšanai valstī nepieciešams izveidot platformu, kurā varētu palīdzēt izplātīt veiksmīgākās skolotāju digitālās inovācijas, kas kvalitatīvu pasniegšanu apvieno ar atgriezenisko saikni. Vienreizēja piemaksa pie atalgojuma tiem pedagogiem, kas ārkārtas situācijā spēja ieviest inovācijas, būtu vēl viens veids, kā motivēt skolotājus meklēt arvien jaunas digitālās pieejas. Valstij tas neizmaksātu pārāk dārgi un parādītu, ka atbalstām skolotājus – digitālos celmlaužus.

Vecāku darbs ir izglītības sistēmas “neredzamā fronte”

Krīze izgaismo arī Latvijas izglītības “neredzamo fronti” – vecāku darbu.

• “Edurio” dati liecina, ka, mācoties attālināti, 74% vecāku palīdz saviem bērniem saprast mācību uzdevumus. Daļu no šīm atbildēm varētu saistīt ar vecāku vēlmi kontrolēt savu bērnu mācības, taču, visticamāk, tas nav vienīgais un noteicošais iemesls. Iespējams, daudzi skolēni vienkārši nesaprot skolotāju dotos uzdevumus, un tad talkā nāk vecāki.
  
  
• Turklāt 68% vecāku palīdz bērniem meklēt informācijas avotus, tātad arī šajā procesā nereti ir nepieciešama viņu “tehniskā” palīdzība. Iespējams, tik intensīva vecāku līdzdalība mācību procesos ar laiku palielinās plaisu starp bērniem, kuru vecāki ir gatavi sniegt atbalstu mācībās un tiem, kuru vecāki, iespējams, ļoti objektīvu iemeslu dēļ, šādu atbalstu sniegt nevar.

Digitālā ierīce katram skolēnam

Vecāku izglītības līmenis un sociālekonomiskais stāvoklis ir viens no faktoriem, kas visā pasaulē spēcīgi ietekmē bērnu mācīšanās rezultātus. To regulāri apliecina arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījumi.

Šobrīd Latvija ir starp valstīm, kur šī plaisa ir nosacīti mazāka nekā, piemēram, Vācijā vai Austrijā. Lai panāktu, ka tā nepieaug arī nākotnē, mums jāgādā, lai arī mazāk nodrošinātie bērni varētu apgūt digitālās prasmes.

Visbeidzot – valstij, sabiedrībai ir jādomā tālredzīgi. “Edurio” aptaujā secināts, ka mācību līdzekļu un tehniskais nodrošinājums nav pietiekams 11% Latvijas ģimeņu. Tā kā Latvijā iedzīvotāju skaits ir neliels, mums jāspēj šo ģimeņu bērnus nodrošināt ar digitālajām ierīcēm ne tikai ārkārtas situācijā, bet arī turpmāk. Tas noteikti būtu ieguldījums, kas nākotnē atmaksātos.