Cik ugunskurus jāsakurina, lai Tevi sadzirdētu?

Cik reizes ir jāsauc palīgā, lai Tevi sadzirdētu? Atbilde – 14. Ja to dari ar ugunsgrēkiem, protams. Bez ugunsgrēkiem varētu saukt vēl ilgi.*

Pirms pāris dienām Latviju pāršalca ziņa, ka puisis Kurzemē ir ielikts cietumā, jo 14 reizes izraisījis ugunsgrēkus. Šeit ir viss – privātu datu atklāšana publiski, maldīšanās deinstitucionalizācijā kā trijās priedēs un mūsu aicinājums mainīt skandāla tēmu uz mazāk aizraujošu, bet realitātē dramatiskāku – pašvaldību nespēju nodrošināt pakalpojumus un laicīgi piedāvāt palīdzību.

Privātu datu atklāšana publiski

Ja lasījāt vairāk par virsrakstu, uzzinājāt par cilvēku tik daudz, ka gandrīz uz ielas varētu atpazīt. Zinām, kurā ciemā dzīvo, ka pašvaldības dzīvoklis, ka mamma un mammas draudzene alkoholiķes, kurās skolās mācījies un vēl, un vēl un galu galā pat to, kāds ir viņa vārds.

Pieņemsim, ka vismaz daļa no tā svarīgi, lai izstāstītu, kāpēc nonāca līdz dedzināšanai. Taču par to vajadzētu runāt tā, lai nebūtu iespējams identificēt konkrēto cilvēku. Daļa sensitīvās informācijas sniegta tikai tāpēc, ka interesanti un dramatiski, līdz ar to beigās sanāk tāda klačošanās. Par cilvēkiem, kuri nav publiskas personas, būtu ļoti labi neatklāt sensitīvu informāciju, kas ļauj viņus identificēt un var apgrūtināt vai pat apdraudēt viņu turpmāko dzīvi.

Maldīšanās deinstitucionalizācijā kā trijās priedēs

Traki grūti arī iet ar saprašanu, ka speciālā internātskola nav tas pats, kas aprūpes nams.

Puisis pabeidza speciālo internātskolu, kuru beidzot, jaunietim tur nav jāpaliek. Tāpēc to nevar salīdzināt ar iziešanu no ilgstošās sociālās aprūpes institūcijas.

Tiek pieminēta un kritizēta deinstitucionalizācija, taču šajā piemērā ar to nav tieša sakara – puisis ir raksturots kā spējīgs dzīvot patstāvīgi, bet ar papildus atbalstu. To pašvaldība arī daļēji nodrošinājusi, piešķirot dzīvokli un meklējot mentoru. BET. Te mēs nonākam līdz mūsu aicinājumam mainīt uzsvarus.

Pašvaldību nespēja nodrošināt pakalpojumus un laicīgi piedāvāt palīdzību

Ziņa, kas šobrīd izskanējusi, daudz koncentrējas uz puiša grūtībām, stigmatizējot viņu un citus cilvēkus ar garīgiem traucējumiem. Paskatīsimies nedaudz citādi – pašvaldībā ir cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība. Palīdzība ne vien ar dzīvokli, kuru pašvaldība piešķīra, bet ar nodarbinātību, socializāciju, medikamentu lietošanu un citām lietām. Ja palīdzības nav, viņš nedzer zāles, nespēj pats sevi nodarbināt un, kad sadusmojas uz māti, iet kaut ko dedzināt. Tad viņu aizved uz psihiatrisko slimnīcu, kur ir pieejama palīdzība, strukturēta vide, socializēšanās iespējas un – cilvēks tiek atzīts par spējīgu dzīvot sabiedrībā. Un viņu atved atpakaļ uz pašvaldības dzīvokli, kur viņš visu dienu sēž viens pats. Garlaikojas, nedzer zāles, sadusmojas uz māti, iet kaut ko dedzināt… un tā 14 REIZES!!! Tagad puisis ir cietumā, bet drīz atkal būs brīvībā un atpakaļ tajā pašā vidē. Visi kopā varam trīs reizes minēt, kas notiks, kad viņš atgriezīsies, ja pašvaldība nesniegs atbilstošu atbalstu.

Neskatoties uz deinstitucionalizācijas reformu, mazās (un ne tikai) pašvaldībās nav pieejami personām ar garīga rakstura traucējumiem nepieciešamie pakalpojumi.  

Trūkst dažāda līmeņa speciālisti

Īpaši gribam vērst uzmanību uz speciālistu trūkumu darbam ar personām ar garīga rakstura traucējumiem. Lai šādas un līdzīgas situācijas risinātu, ir nepieciešami dažāda līmeņa speciālisti – gan sociālie darbinieki, kas vienkopus redz visu personas situāciju (veselības, mājokļa, atkarību / vardarbības, ienākumu, nodarbinātības), gan ģimenes asistenti, kas sniedz atbalstu personu sociālo prasmju celšanā un, ja nepieciešams, ir blakus (pieejami) šaubu brīžos un pavada un sniedz atbalstu saskarsmē ar valsts un pašvaldību iestādēm, gan personas, kas nodrošinātu atbalstīto lemtspēju (atbalstu brīžos, kad jāpieņem lēmumu par īpašumiem, finanšu lietām utml.).

Sociālajam darbiniekam – motivējošu atalgojumu 

Cilvēki neizvēlas šo darbu dažādu iemeslu dēļ. Tas emocionāli ir ļoti smags, tā ir liela atbildība un rodas spiediens no sabiedrības. Taču – liela nozīme ir arī neatbilstošam atalgojumam. Piemēram, kasieris lielveikalā saņem tikpat vai pat vairāk kā sociālais darbinieks, kam ir četru gadu izglītība un vairāku gadu pieredze.

Veidojas absurda situācija, kur sociālie darbinieki zemā atalgojuma dēļ arī paši mēdz būt sociālā dienesta klienti, jo viņiem noteikts trūcīgas vai maznodrošinātas personas status. Pārējās minētās atbalsta personas saņem vēl mazāk nekā sociālie darbinieki.

Atalgojums ir pašvaldību lauciņš

Šī ir problēma, kuru aicinām risināt visās pašvaldībās, ceļot algas sociālā dienesta darbiniekiem un nodrošinot individuālus, vispusīgus pakalpojumus, kuru mērķis ir pēc iespējas neatkarīgāka dzīve. Nespēja atbalstīt vienu cilvēku novedusi pie 14 īpašumu bojāšanas, naudas un citu resursu tērēšanas ugunsdzēsējiem, ātrajai palīdzībai, psihiatriskajā slimnīcai. Lētāk būtu atbalstīt.

Mēs esam par Latviju, kas ir iespēja visiem – arī cilvēkiem ar psihiskajām saslimšanām, kuriem vajadzīgs atbalsts ikdienā.

*Kustība “Par!” neatbalsta īstu ugunsgrēku izraisīšanu, lai pievērstu uzmanību. Atbalstām literārus, sociālā aktīvisma, mākslas, pilsoniskās sabiedrības un citus cilvēku iekšējos dedzīgumus.