Marija Golubeva: Oļa no Zolitūdes un Pēteris no Bieriņiem. Par valodām skolās kopīgai nākotnei Viedokļi
22.11.2017

Marija Golubeva: Oļa no Zolitūdes un Pēteris no Bieriņiem. Par valodām skolās kopīgai nākotnei

Plaši izskanējusi mediju ziņa: koalīcija vienojusies, ka no 2020./21. mācību gada notiks pāreja uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā. Bet ziņā nekas nav teikts par to, kas tieši tiks darīts ar sašķelto izglītības sistēmu. Tā nav nejaušība: atšķirībā no satura reformas, kas notiek pārdomāti un ar ievērojamu metodisku atbalstu, lēmums par valodu skolās tika pieņemts politiski un par vairākiem svarīgiem aspektiem padomāt vienkārši nebija laika. Bet mums – pārējai sabiedrībai – ir iemesli aizdomāties par nākotnes scenārijiem Latvijas skolās. Es varu iztēloties vismaz divus: stagnācijas un attīstības scenāriju.

Pirmais variants. Stagnācija. Atceļot iespēju vidusskolā līdz 40% priekšmetu pasniegt dzimtajā valodā, nekas netiks darīts, lai mainītu esošo skolu dalījumu “latviešos” un “krievos”. Par laimi, Latvijas skolas nekad nav bijušas etniski šķīstas – kopš 90. gadiem pieaug mazākumtautību bērnu īpatsvars daudzās latviešu skolās, savukārt mazākumtautību skolās skolēnu sastāvs ir etniski un lingvistiski raibs. Tomēr grūti noliegt, ka pie pašreizējās sistēmas bērnu socializācija – ienākšana sabiedrībā – notiek šķirti. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc ne katram Latvijas bērnam ir draugi citās lingvistiskajās kopienās.

Pārejot uz pasniegšanu (gandrīz) tikai latviešu valodā, šajā ziņā nekas īpaši nemainīsies – vismaz vēl kādu laiku. Skolotājas un skolotāji, kuru dzimtā valoda pārsvarā nav latviešu, savā nodabā mācīs mazākumtautību bērnus un sūdzēsies par neiejūtīgo valsti. Viņiem kā mierinājums paliks dzimtās valodas un literatūras stundas, kurās vēl jaudīgāk nekā iepriekš veidot partizānu kampaņu alternatīvas identitātes nostiprināšanai. Ministrija, kā dāsni solīja ministrs Šadurskis, kādu laiku pievērs acis uz latviešu valodas kļūdām eksāmenos. Politiskais solījums būs izpildīts, bet bijušajās “mazākumtautību” skolās iestāsies stagnācija un morāles kritums. Iespējams, tas novedīs arī pie vājākiem mācību rezultātiem, kas (pretēji nesen izskanējušai informācijai) mazākumtautību skolās kopumā nav sliktāki kā latviešu skolās – par to liecina nesens Latvijas Bankas pētījums.

Šajā scenārijā skolniece Oļa no Zolitūdes laika posmā starp 2017. un 2020. gadu dzirdēs daudz vaimanu par krievu skolu apokalipsi un dzīvos stresā, bet pēc 2020. gada viņas latviešu valodas prasmes, iespējams, nebūs izcilākas, nekā būtu, saglabājot pašreizējo sistēmu. Viņai arī netiks radīti apstākļi, lai iegūtu jaunus draugus latviešu skolēnu vidū. Savukārt skolēns Pēteris no Bieriņiem turpinās mācību gaitas skolā, kurā ir ļoti maz mazākumtautību skolēnu un tie ir izcili integrēti. Savus priekšstatus par “krieviem” viņš veidos nevis skatoties uz viņiem, bet drīzāk no mediju satura.

Otrais variants. Attīstība. Mērķtiecīgi gatavojot skolotājus (gan “latviešu”, gan “mazākumtautību” skolās) darbam ar lingvistiski neviendabīgām klasēm, panākt, ka 2021. vai 2022. gadā atjaunotajā un optimizētajā skolu tīklā nav skolu “tikai latviešiem” un “tikai mazākumtautībām”. Spēcināt skolotāju sastāvu palikušajās labākajās skolās, lai katram bērnam būtu iespēja saņemt izglītību latviski. Tanī pat laikā pēc vajadzības pieņemt darbā dažus priekšmetu un sākumskolas skolotājus, kas vienlaikus prot pasniegt arī krievu un/vai citās mazākumtautību valodās.

Tādā veidā būtu iespēja pēc bērna vai vecāku vēlēšanas atsevišķos priekšmetos dalīt klasi divās grupās un, piemēram, matemātiku vai literatūru atsevišķā grupā pasniegt bilingvāli. Tādā veidā mazākumtautību bērni no 1. klases iejutīsies skolas vidē, kur pamata valoda ir latviešu, bet nezaudēs un attīstīs arī dzimtās valodas prasmi. Turklāt viņu un vecāku stress par kraso pāreju uz sarežģītu priekšmetu pasniegšanu citā valodā tiks amortizēts ar iespēju šajos priekšmetos, ja ir pieprasījums, dalīt klasi grupās. Un, domājot globāli, skolēni dažus priekšmetus varēs daļēji apgūt svešvalodās – piemēram, datorzinības angļu valodā vai dabaszinības vācu valodā – tā pilnveidojot gan svešvalodu prasmes, gan gatavību konkurēt pasaulē.

Pie šāda scenārijā Oļa no Zolitūdes un Pēteris no Bieriņiem, iespējams, mācīsies vienā klasē, un daudz vairāk zinās par Latvijas sabiedrības daudzveidību, kā arī par to, kas rūp dažādu kopienu cilvēkiem. Ļoti iespējams, pēc skolas beigšanas abi sevi uzskatīs par vienas nācijas – mūsdienu latviešu nācijas – pārstāvjiem. Turklāt abi brīvi runās vismaz trijās (iespējams, četrās vai piecās) valodās. Ieguvēji būsim mēs visi.

Uzreiz atbildēšu tiem, kas uzskata, ka otrais scenārijs ir pārāk utopisks vai dārgs. Jauna satura reforma, kurai Latvijas valsts un Eiropas Savienība tērē lielu naudu, nebūs veiksmīga, ja nepanāks mācību individualizāciju. Tieši pretimnākšana skolēna individuālajām mācību vajadzībām ir nākotnes izglītības panākumu stūrakmens. Mainot izglītības valodu dažās skolās, bet nemainot pieeju daudzveidīgas sabiedrības bērnu izglītošanai kopā, panāksim maz. Ja reiz jāmaina, mainīsim ar domu par nākotni, nevis tikai ķeksīša labad.

Sakārtojot skolu tīklu, protams, varam ietaupīt un turpināt “pa vecam”. Bet varam arī tā vietā izveidot jaunu, kur skolas ir domātas visiem bērniem, neatkarīgi no tautības, un visiem pēc skolas beigšanas ir vienādi labas latviešu valodas prasmes, vienādas iespējas būt sekmīgiem un vienota izpratne par to, ko nozīmē būt Latvijas pilsonim.

Kandidāta atsauce

Marija Golubeva Gribu redzēt Latviju starp Eiropas modernākajām un brīvākajām valstīm. Man ir zināšanas un pieredze, ko varu likt lietā, lai strādātu šim mērķim. Kandidāta profils