Ints Dālderis: patiesība par samazināto PVN

Samazinātā PVN likme vietējiem augļiem un dārzeņiem padarīs lauku cilvēkus vēl nabadzīgākus un lielos ražotājus vēl bagātākus.

Mēs esam par valsti, kas nepieder dažiem. Mēs esam par cilvēcīgiem līderiem, kuri nebīstas no skaudrām patiesībām. Tādēļ šeit ir patiesība par priekšlikumu mainīt PVN tā dēvētajiem “Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem”[1].

Tas, ko piedāvā valdība un par ko šobrīd norit debates Saeimā, nepilda tos solījumus, par kādiem tiek radīts priekšstats. Samazinātā PVN likme nedod priekšrocības Latvijas āboliem pār Polijas āboliem. Tas nedod arī priekšrocības Latvijas burkāniem pār Itālijas burkāniem. Jebkādas izcelsmes valsts produktiem, kurus likumprojekts uzskaita kā tradicionāli Latvijā ražotus, būs vienāds PVN. Augstāks PVN saglabāsies apelsīniem, mandarīniem un banāniem, bet ir apšaubāms, ka šī iemesla dēļ cilvēki, kuri ēd banānus, aizstās tos ar āboliem.

Tādēļ ir jautājums, ko dod šāds priekšlikums? Lasot to pašu likumprojektu, var nonākt līdz tā anotācijai, kur birokrātijas valodā ir aprakstīts mērķis: “samazināt ēnu ekonomiku, palielināt legālajā tirgū darbojošos komersantu konkurētspēju, mazināt augļu, ogu un dārzeņu cenas, tādā veidā arī palielinot vidējo augļu, ogu un dārzeņu patēriņu.” Tīrā latviešu valodā tas nozīmē uzlabot uzņēmēju situāciju, izspiežot no tirgus mazos lauksaimniekus un pensionārus – ogu lasītājus, kuri savus niecīgos ienākumus cenšas papildināt ar pašmāju ražojumu vai lasīto ogu tirgošanu vietējā tirgū. Kā zināms, tik ilgi, kamēr šādā veidā iegūtie ienākumi nepārsniedz 3 000 EUR, nav jāreģistrējas par saimnieciskās darbības veicēju un nodokļi nav jāmaksā.

Varētu padomāt, kādēļ tāda ņemšanās? Pats likumprojekts apraksta, ka šobrīd tikai 30-40% no visiem Latvijas mājsaimniecībās patērētajiem šāda veida produktiem tiek nopirkti no komersantiem, samaksājot PVN. Tas nozīmē, ka 60-70% tiek nopirkts tirgū vai ceļmalā, papildinot lauku cilvēku maciņus.

Ir apšaubāmi, ka 5-6 miljonu eiro iztērēšana, lai padarītu lauku cilvēkus vēl nabadzīgākus un lielos ražotājus vēl bagātākus, ir labāks ieguldījums nekā šādas pašas naudas summas novirzīšana sabiedrisko mediju atbalstam, obligātās vidējās izglītības ieviešanai vai skolotāju algām.

[1] http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs12.nsf/0/820E69C33B166D25C22581B60027D0B0?OpenDocument.