Izglītības centrā jābūt bērniem

Sindija Meluškāne,

žurnāliste un mākslas terapeite

Kā kļuvi par Sauriešu iedzīvotāju?

No Rīgas uz Sauriešiem pārcēlāmies pirms 15 gadiem, kad gaidījām mūsu otro meitu. Gribējām, lai bērniem ir iespēja izskriet pagalmā un mums ir sava siltumnīca, kur audzēt gurķus, tomātus un zaļumus. Interesanti, bet izrādās, ka mūsu Ropažu PAR! nodaļā gandrīz visiem ir sava siltumnīca! Nevaru teikt, ka esmu superdārzniece ar zaļajiem pirkstiņiem, tomēr lepojos un priecājos, ka mani bērni zina, kā no sēkliņas izaudzēt gurķi, un vasarā vienmēr ēdam savus dārzeņus un augļus.

Piecpadsmit gadi ir gana ilgs laiks, lai tevi varētu droši uzskatīt par vietējo – kā šeit jūties? Kas tev šeit patīk, bet ko gribētos citādi?

Pirmos gadus šeit dzīvojot, domāju, ka šī varētu būt tikai mūsu pagaidu dzīvesvieta, jo, lai arī te ir gan daba, gan Rīga pietiekami tuvu, tomēr apkārtējā vide ir ļoti nesakārtota. Taču pamazām esmu šai vietai pieķērusies – šeit dzimuši mūsu bērni, un tieši tāpēc ļoti gribētos sakārtotāku apkārtējo vidi.

Pēdējos gados ir vērojami daži uzlabojumi, taču tie lielākoties skar tikai novada centru. Gan Saurieši, gan citi novada ciemi ir tādā kā pabērna lomā. Piemēram, es dzīvoju pie Sauriešu karjera, kur varētu ierīkot skaistu dabas taku, peldvietas, kur cilvēki droši varētu pavadīt brīvo laiku. Taču tā vietā, nostiprinot krastus, pašvaldība saber asus akmeņus, kas iedzīvotājiem tikai apgrūtina ieiešanu ūdenī.  

No Sauriešu centra pat droši nevar atnākt uz šo vietu, tāpat kā mēs nevaram droši aiziet uz Sauriešu centru, jo gājēju ietve ir tikai dažus metrus gara, tālāk ceļš jāturpina pa dubļainu taku pāri dzelzceļa sliedēm un gar ceļa malu, kas nav ne droši, ne patīkami. Katru reizi, kad ar ratiem dodos pie ģimenes ārsta Sauriešu ciemā, līdzi aicinu kādu no lielajiem bērniem, lai viņi palīdz pārcelt man ratus pāri augstajām sliedēm. Tas nav draudzīgi ģimenēm ar maziem bērniem, cilvēkiem gados un nevienam citam.

Kad Stopiņu novada iedzīvotāju domubiedru grupā pavaicāju, ko viņi gribētu izdarīt mūsu novadā, ja būtu mēra krēslā, ļoti daudzi minēja tieši drošas un apgaismotas gājēju ietves un veloceliņus. Diemžēl veloceliņu no Sauriešiem līdz Ulbrokas skolai mēs gaidām jau 15 gadus, lai gan šis ceļa posms šajā laikā ticis remontēts, tomēr veloceliņa projekts visu laiku pārceļas.

Mūsu Ropažu PAR! nodaļas vīzija ir, lai visi mūsu novada ciemi gan savstarpēji, gan ar Rīgu būtu savienoti ar veloceliņu. Arī es gribētu vest savus bērnus uz bērnudārzu ar velosipēdu un mierīgu sirdi ļaut viņiem braukt uz skolu ar velosipēdu, bet šobrīd tas būtu ekstrēmi un bīstami! Tā nu sanāk, ka dzīvojam zaļā vietā, bet cilvēkiem un dabai zaļa un draudzīga pārvietošanās ir stipri ierobežota.

Tev ir veiksmīga žurnālistes karjera, esi atvērusi savu terapijas kabinetu un audzini sešus bērnus. Dzīve izdevusies. Kāda ir tava motivācija piedalīties pašvaldības vēlēšanās?

Man gribas, lai vide, kurā dzīvoju, ir sakārtotāka un cilvēkiem draudzīgāka, lai te ienāk dzīvība! Un es varu par to kurnēt, varu kritizēt, bet arī varu iesaistīties, īpaši tāpēc, ka manas prasmes un kompetences ir tam piemērotas.

Bērnu dēļ manā dzīvē ir bijuši arī ļoti mierīgi periodi, taču pēc savas būtības es esmu cīnītāja un jau kopš skolas gadiem esmu iesaistījusies sabiedriskās aktivitātēs, projektos, vecāku padomēs un labdarības akcijās. Piemēram, esmu viena no portāla Mammamuntetiem.lv radītājām, esmu piedalījusies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku padomes izveidē, esmu rīkojusi labdarības akciju Palīdzi bērnam uzaugt ģimenē. Šobrīd darbojos kā mentors un atbalsta grupu vadītāja biedrībā Plecs, jo viens no mūsu bērniem pirms desmit gadiem ir adoptēts, un nu jau varu dalīties pieredzē un atbalstīt šajā procesā arī citas ģimenes.

Kāda ir tava kā mammas līdzšinējā pieredze ar pašvaldību?

Visciešākā sadarbība ar pašvaldību man bijusi adopcijas procesā, un varu teikt vissiltākos vārdus par tā brīža bāriņtiesas vadītāju, tik tiešām varēja just, ka cilvēks dara savu sirdsdarbu, taču, vērojot no malas, man jau toreiz šķita, ka viņiem noderētu vairāk resursu. To, ka arī citu pašvaldību bāriņtiesām un sociālajam dienestam trūkst resursu, redzu arī savā darbā ar audžuģimenēm.

Šobrīd man grūti spriest, kādu atbalstu saņem katra no apvienotā novada bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem, taču tā noteikti ir viena no lietām, kas man šķiet svarīga. Atbalstīt bāriņtiesas un sociālā dienesta darbiniekus gan profesionāli, gan finansiāli, lai viņiem savukārt būtu spēks un jauda atbalstīt iedzīvotājus un strādāt preventīvi. Pārfrāzējot teicienu par vājāko ķēdes posmu, gribu teikt, ka novads ir tik stiprs un varens, cik droši tajā var justies vismazāk aizsargātās novada iedzīvotāju grupas.

Tavi bērni mācās Rīgas skolās. Kāpēc šāda izvēle?

Diemžēl mūsu pieredze ar Ulbrokas vidusskolu kopumā nav

vērtējama kā viennozīmīgi pozitīva. Negribu iedziļināties

detaļās, un runa nav tikai par to, ka izglītības līmenis tai neļauj

būt pat tuvumā labākajām Latvijas skolām. Drīzāk runa ir par

attieksmi pret bērnu kā izglītības sistēmas svarīgāko posmu.

Mūsu vecākais dēls šajā skolā mācījās, bet jaunākos nolēmām

sūtīt Rīgas skolās. Papildu arguments bija arī tas, lai skola būtu

tuvāk mūsu darbavietai. Tomēr es ļoti gribētu, lai vietējās skolas

būtu ne tikai ar glītu fasādi un jauniem soliem, bet bērni tajās

varētu iegūt laikmetam atbilstošu izglītību un justies droši. Un

es gribētu, lai mūsu jaunākie bērni uzsāk skolas gaitas blakus

dzīvesvietai.

Skola ir vieta, kurā vislabāk redzamas dažādas sociālas problēmas – ja tādas ir ģimenē, pirmām kārtām tās ietekmē bērnus. Vai skola var darīt vairāk šajā ziņā?

Noteikti! Gan bērnudārzs, gan skola ir kā tīkls, kurā var pamanīt un fiksēt bērna grūtības, un ne jau tikai tādas, kas saistītas ar sociālā riska faktoriem. Dažādas grūtības var būt ikvienā ģimenē, piemēram, kāds no vecākiem īslaicīgi paliek bez darba, vecāku šķiršanās, pat jaunākā brālīša vai māsiņas piedzimšana, kas pēc savas būtības ir priecīgs notikums, var ietekmēt lielākā bērna emocionālo pašsajūtu un iespaidot mācības. Tāpat bērnam var būt grūtības arī bioloģisku iemeslu dēļ, piemēram, grūtības koncentrēties, uzmanības deficīta sindroms, disleksija u.c.

Svarīgākais, lai bērns tāpēc nejūtas sliktāks vai neiederīgs, bet gan bērnudārzā, gan skolā būtu atbalstoša vide, kurā visi bērni jūtas vērtīgi un cienīti un šim bērnam tiek nodrošināta profesionāla palīdzība. Atkarībā no tā, kādas ir šī grūtības, tieši skola var mudināt iesaistīties vecākus un, ja nepieciešams, arī pašvaldību.

Diemžēl šāda attieksme biežāk sastopama privātskolās, bet ne pašvaldības skolās, kur izglītības pakalpojumi nereti tiek pieskaņoti skolotāju, nevis bērnu vajadzībām. Un šai problēmai, protams, ir arī otra puse – zemā konkurence skolotāju vidū, un nereti skolas ir priecīgas, ja vispār spēj atrast skolotāju, jo trūkst ne vien labu skolotāju, bet skolotāju vispār.

Tāpēc, manuprāt, pašvaldībai ir liela un svarīga loma, pirmkārt, skolu un pirmsskolas iestāžu darba koordinēšanā un uzlabošanā, pārliecinoties, ka tiek izmantotas visas šobrīd jau pieejamās iespējas skolēnu atbalstam un motivēšanai (piemēram, sadarbība ar izglītības kvalitātes valsts dienesta atbalsta programmu Pumpurs, sadarbība ar skolu programmu Dzīvei gatavs, Iespējamo misiju u.c.).

Otrkārt – motivējot, stiprinot un atbalstot mūsu novada skolotāju tīklu. Ar atbalstu skolotājiem es domāju gan finansiālu atbalstu, gan, piemēram, skolotāju supervīzijas, pieredzes apmaiņu un labās prakses pārņemšanu no citām novada skolām, jo ticu, ka katrā no skolām ir laba pieredze, kā kaut ko darīt labi un efektīvi. Mēs esam domājuši arī par to, kā atbalstīt mājokļu pieejamību skolotājiem, kas arī varētu motivēt jaunus un spējīgus skolotājus strādāt tieši mūsu novada skolās.

Un, treškārt, pašvaldība var aktīvāk iesaistīties, lai atbalstītu un uzlabotu arī pašu vecāku zināšanas, biežāk un vairāk piedāvājot vecāku izglītības kursus, programmas un atbalsta grupas.

Ģimenes ar bērniem nav vienīgie pašvaldības iedzīvotāji. Parunāsim par senioriem. Ko pašvaldība var darīt, lai uzlabotu viņu dzīves kvalitāti?

Zinu, ka manā tuvākajā apkaimē – gan Sauriešos, gan Upeslejās, gan Līčos – laiku pa laikam notiek kādas aktivitātes senioriem. Esmu iesniegusi projektu un ceru, ka arī man pašai būs iespēja vadīt mākslas terapijas nodarbības vietējiem iedzīvotājiem, bet vēl svarīgāk par atsevišķām nūjošanas vai mākslas terapijas nodarbībām būtu veicināt aktīvo senioru kustību visā novadā, lai viņi nejustos vientuļi un izstumti, bet ar pašvaldības atbalstu varētu paši organizēt dažādus kursus, nodarbības un ekskursijas.

Esmu vadījusi izglītojošu nodarbību ciklu Vecums nav šķērslis Rīgas aktīvo senioru biedrībā Rasa. Fantastiski uzņēmīgi un iedvesmojoši seniori, kuru dzīve ir piepildīta un interesanta! Bet pašvaldība var spert pirmo soli, lai piedāvātu senioriem telpas un arī finansiālu atbalstu viņu aktivitātēm.

Vientulība skar ne tikai seniorus. Mūsdienu sabiedrība kļūst aizvien virtuālāka – ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie retāk satiekas, mazāk sarunājas reālajā dzīvē. Kā to mainīt?

Radot vidi ārpus telpām, kurā bērniem, pusaudžiem un arī pašiem vecākiem būtu ko darīt – brīvpieejas sporta laukumus, ierīkojot jau minētos veloceliņus, radot tirgotājiem pievilcīgu vidi, lai būtu pieejamas ēstuves, kur var pasēdēt, parunāt, kioski, soliņi. Šobrīd jau bērniem vai pusaudžiem tikpat kā nav kur doties! Šajā novadā ir ļoti daudz iespējamo resursu, kas netiek izmantoti!

Pasapņosim. Kādu tu redzi Ropažu novadu pēc desmit gadiem? Es tiešām gribu, lai šeit būtu sakārtota infrastruktūra, tīrs un kārtīgs, jo tā ir vēl viena problēma, ka šobrīd pašvaldība nepievērš uzmanību tam, lai mūsu apkārtējā vide būtu tīra. Ar talku vienreiz gadā ir krietni par maz. Es gribu, lai mums ir daudz vairāk brīvpieejas sporta laukumu, lai regulāri notiktu sporta turnīri, tirdziņi un, protams, lai mums būtu labākās skolas Latvijā un es ar mierīgu sirdi varētu sūtīt savus jaunākos bērnus uz skolu ar velosipēdu.