Ivo Rode: Cilvēciskums sākas ar izpratni par cilvēku problēmām

Jau kādu laiku Cēsu Jaunās skolas direktora amatu ieņem teologs, aktīvs aizbildnis jauniešiem un pusaudžiem Zvannieku mājās, skolotājs un trīs bērnu tēvs Ivo Rode. Viņa vadītā mācību iestāde ir veiksmes stāsts, kas sācies ar uzdrīkstēšanos izmēģināt jaunas idejas, tiecoties pretī kvalitatīvai un mūsdienīgai izglītošanai. 

Cēsu Jaunās skolas devīze ir: “Mācām skolēnus, nevis mācību priekšmetus!” Ideja sākās ar vecāku vēlmi radīt mācību iestādi, kurā bērni dzīvotu tagad, nevis tiktu gatavoti iedomātai lielajai nākotnes dzīvei. Šīs skolas prioritāte ir gādāt, lai ikviens bērns sasniedz savus labākos iespējamos rezultātus, nodrošinot fiziski un emocionāli piemērotu vidi. Šai pieejai ir neapšaubāmi rezultāti, bet Ivo Rodem – tikpat drosmīgas idejas arī citu novada sociālo problēmu risinājumam.

Jāsāk ar izpratni par cilvēka problēmām

Papildus izglītībai Rode savu dzīvi saistījis arī ar palīdzības sniegšanu ģimenēm, bērniem un jauniešiem, kuri nonākuši grūtībās. Viņaprāt, šo cilvēku atbalstīšana sniegtu labumu visai sabiedrībai, taču pašvaldības atbildīgo dienestu spējas saprast un risināt šāda veida komplicētas problēmas ir nepietiekamas.

“Diemžēl jāatzīst, ka atbildīgo dienestu darbinieki līdz galam nezina, kā patiešām palīdzēt. Šie cilvēki tiek noslogoti ar pienākumiem iegrimt birokrātijā un dokumentu kaudzēs, kas, saprotams, atņem spēku, laiku un dzīvesprieku darīt to, kas patiešām nepieciešams – reāli palīdzēt cilvēkiem. Šobrīd sociālā palīdzība strādā pēc modeļa: mēģināsim esošās problēmas atrisināt ar tiem rīkiem, kas mums ir pieejami. Piemēram, jauna ģimene ar bērniem nokļuvusi problēmās ar alkoholu, bet sociālais dienests piedāvā viņiem iet uz pērļošanas nodarbībām… Jums tas izklausās pēc risinājuma?” 

Ivo arī norāda, ka vēl viena aktuāla problēma ir klātesamības trūkums: “Cilvēki, kuri cieš no, piemēram, atkarībām, nespēj paši tās atrisināt, pat ja viņiem piedāvā pareizās zāles. Izkāpšana no atkarības ir ilgs un sarežģīts process, kurā ļoti svarīga ir atbalstošā cilvēka klātbūtne – mums ir jābūt līdzās šiem ļaudīm. Ārzemēs pašvaldības slēdz līgumus ar vietējiem iedzīvotājiem, uzņēmējiem, kuri ir gatavi būt cilvēkiem līdzās, jauni cilvēki kļūst par mentoriem pusaudžiem, kuri sākuši slikti mācīties vai ir pakļauti atkarību riskam, grūtībās nonākušās ģimenes stiprina vietējie uzņēmēji, piedāvājot darba iespējas.”

Pašvaldības vienaldzība izmaksā dārgi

Arī Latvijā ir kopienas, kuras grūtībās nonākušos iesaista darbā, mudina palīdzēt citiem. Taču pašvaldība nesaprotamu iemeslu dēļ izvēlas ignorēt, nevis atbalstīt pozitīvos piemērus, kurus rāda privāto iniciatīvu virzītāji. 

“Gadiem esmu pazīstams ar cilvēkiem, kuri no ieslodzījuma vietām atgriezušos vīriešus integrē sabiedrībā ar reāla darba iespējām, apmācot dažādos arodos. Viņi dodas pie senioriem uzrakt dārzu, skaldīt malku, remontēt mājokli, iekārto bērniem laukumus. Ir vairākas baznīcas draudzes, kas grūtībās nonākušus jauniešus mēģina atgriezt uz ceļa ar mentoru palīdzību, ar darbu draudzes namā. Arī mana ģimene Zvannieku mājās jau teju 20 gadus ar to nodarbojas. Diemžēl no pašvaldības, neskaitot Cēsu mēru, neviens nekad pat nav pie mums atbraucis! Pašvaldība nav aizdomājusies apzināt tos, kuri būtu gatavi nodarboties ar sociālo palīdzību,” sašutumu neslēpj Ivo.

Viņš apzinās, ka nepieciešams finansiāls stimuls no pašvaldības puses, bet rezultātus un ieguvumus aprēķināt esot vienkārši: “Ņemsim formulu – jaunietis nepabeidz skolu, jo ir mācīšanās grūtības vai atkarības. Ar ko viņš tālāk nodarbojas? Ļoti bieži šie jaunieši strādā darbus, par kuriem netiek maksāti nodokļi, nereti nokļūst problēmās ar likumu. Pašvaldībai un valstij ir lieli zaudējumi! Vēl cita formula – ģimenei ar bērniem ir problēmas. Ja tās netiek atrisinātas, nereti bērniem ir problēmas skolā, vecākiem darba problēmas, reizēm atkarības, varbūt jāiejaucas bāriņtiesai, seko nelaime pēc nelaimes. Izmaksas pašvaldībai un valstij? Graujošas! Cīnīties ar sekām vienmēr ir dārgāk nekā ar cēloni.

Pensionāri var visu, ja dod iespēju

Mūslaikos būtiskas ir prasmes apieties ar modernajām tehnoloģijām. Vienlaikus atpalikšana šajā jomā var padziļināt vientulību, kas jau tā izsenis ir problēma, no kuras bieži cieš seniori. Pašvaldībai gan ir visas iespējas mobilizēties un panākt pretī, jo senioriem interese iekļauties sabiedrības dzīvē pavisam noteikti ir, novērojis Ivo Rode.

“Mana omīte un opītis ne tikai iemācījās lietot visas modernās tehnoloģijas, bet arī kļuva par to faniem. Omītei ir 75 gadi, un viņa brīvi lieto WhatsApp, MS Excel, drukā, meklē visu vajadzīgo internetā, skatās interneta tiešraides. Modernās tehnoloģijas var izmantot saziņai un – attiecīgi arī vientulības mazināšanai. It sevišķi šobrīd, kad ir dažādi ierobežojumi, lai arī ir jāsaprot, ka tās nekad neaizvietos reālu cilvēku klātbūtni,” pauž Ivo.

Viņš gan norāda, ka senioriem bieži vajadzīga pavisam vienkārša palīdzība – salabot krānu, saskaldīt malku. “Tur, kur agrāk bija vietējās pašvaldības, ir jābūt mobiliem palīdzības centriem, kuros ir meistari, kuri spēj palīdzēt ar praktiskām lietām, jābūt iespējai senioram palīdzēt ar informāciju, palīdzēt aizpildīt Latvija.lv veidlapu, uz vietas jābūt cilvēkiem, kuri zina iedzīvotāju vajadzības. Mazāk birokrātijas – vairāk darbu. Mazāk sēdēšanas kabinetos – vairāk izbraucienu pie cilvēkiem,” uzsver Ivo.

Vēl viens risinājums ir atbalsts vietējiem kolektīviem – tautas deju kopām, koriem, senioru klubiem, sporta apvienībām, domubiedru grupām utt. Rodem ir bijusi iespēja padzīvot ASV: “Bostonas trimdas latviešu dāmu komiteja bija nolēmusi, ka vajag iegādāties lietas par vairākiem tūkstošiem, taču nav naudas. Dāmas izdomāja, ka adīs, tamborēs, šūs, ceps piparkūkas, darinās visu, ko prot. Tad rīkos Ziemassvētku tirdziņu un tā nopelnīs vajadzīgo. Un kā jums šķiet, kas notika? Tirdziņu izpirka sausu, un naudas pietika visiem mērķiem! Ir valstis, kuras palīdzībā senioriem iesaista jauniešus un studentus. Ir sistēmas, kurās studenti, kuri apmeklē seniorus, var nemaksāt īres maksu par kopmītnēm. Rezultātā iegūst ne tikai seniors, bet arī students tiek pie vērtīga drauga,” savu vīziju par dzīvi novadā ieskicē Ivo Rode.