Kas būs Cēsu novada kultūras kanons?

Par kultūras politikas attīstību jaunajā novadā iestājas mūsu kultūras, muzejpedagoģijas un amatiermākslas pārstāvniecības cilvēki BAIBA ROZE,  EMĪLS LUKJANSKIS un OSKARS KAULĒNS. Ar kandidātiem sarunājās žurnāliste Liene Lote Čemme.

– Kādu saredzat kultūras piedāvājuma attīstību jaunajā Cēsu novadā?

E. Lukjanskis: – Ja skatāmies uz jauno Cēsu novadu, jāsaka, ka esam ļoti dažādi. Ja paskatāmies kaut vai uz saknēm, tad Cēsis ir vendi. Pāri Gaujai, Straupes pusē, mums ir līvi. Piebalgā ir prūši. Runājot par kultūru, ir svarīgi apzināties savas saknes un tvert jauno. Un tas, kas piestāv mums – būt atvērtiem un radīt jaunas vērtības. Un pelnīt arī ar kultūru, nevis būt pabērna lomā un kaut ko nemitīgi gaidīt. Mums ir Latvijas kultūras kanons? Vai mēs zinām, kas ir Cēsu novada kultūras kanons? Šis jautājums mums būs jāuzdod un jārod atbilde. 

B. Roze: – Līdzsvaram jābūt arī tajā, ka jāsaprot – ne vienmēr visa kultūra būs produkts. Būs kultūra, kas ir pakalpojums un kurā ir jāiegulda. Pati esmu daudz strādājusi dažādās pašvaldībās – Priekuļu, Amatas, Vecpiebalgas novadā – un zinu, ka pastāv uzskats: “Ja nespējat sev nopelnīt naudu, jūs neesat pietiekami vērtīgi!” Tas ir aplami. Bet varbūt tantei kādā pagastā tas rokdarbu pulciņš ir tik vērtīgs, ka viņai koncertzāles notikumi nešķiet aktuāli. Protams, dažāda līmeņa kultūrai ir dažādas prasības pret budžetu. Bet noteikti ir un būs jāizvērtē šīs lokālās kultūras nepieciešamības un pilsētas piedāvājums. Jo 20 cilvēki laukos, kas apmeklē kultūras pasākumu, ir vienlīdz svarīgi ar tūkstoti, kas sēž koncertzālē. Turklāt jāatceras, ka kultūras paspārnē ir amatierkolektīvi, bērnu un jauniešu pasākumi, novadpētniecība un tā tālāk. Kultūrai ir jābūt pieejamai tur, kur ir cilvēki. Es esmu mazo lietu cilvēks! Un arī kultūra sākas no mazām lietām. Ja cilvēks savā pagastā no mazām dienām netiek audzināts pie kultūras, viņš arī vēlāk neapmeklēs lielās koncertzāles!

E. Lukjanskis: – Novadpētniecība ir būtiska. Katram novadam būtu jāstrādā pie tā, lai viņiem būtu savs novadpētniecības muzejs. Lai katram cilvēkam ir iespēja apzināties savas saknes un piederību.

O. Kaulēns: – Pirmkārt, ir jāvērtē, kādi ir vietējā novada cilvēku kultūras patēriņa ieradumi. Pašvaldībai ir jāsaprot, vai cilvēki skatās kino, iet uz teātriem, koncertiem, apmeklē profesionālā teātra vai amatierteātra izrādes, lasa grāmatas utt.  Otrkārt, svarīgi, lai kultūra nav elitārs produkts. Brīnišķīgi, ka ir Cēsu koncertzāle, bet jādomā arī par to, vai šis piedāvājums ir adekvāts cilvēku pirktspējai. Varbūt pašvaldībai noteiktām grupām ir jādotē kādi pasākumi, jo zinu pašvaldības, kas tā dara.

Treškārt, pašvaldībai vienmēr ir vērts padomāt, vai izdevīgāk ir cilvēkus atgādāt uz kultūras iespējām vai kultūras iespējas aizgādāt pie cilvēkiem. Kas ir loģistiski lētāk? Kaut vai padomāt, kad Cēsu koncertzālē beidzas koncerts, vai cilvēkam būs iespēja vēl ar kādu autobusu nokļūt mājās. Mēs taču nevaram gaidīt, ka katram ir automašīna.  Ceturtkārt, jārada iespējas Cēsīs iet uz publiskām lekcijām un mācīties. 

– Vai būtu kas tāds, ko jūs vēlētos mainīt?

E. Lukjanskis: – Cēsis sevi dēvē par kultūras pilsētu, taču šobrīd kultūra ir savienota kopā ar tūrismu, kas patiesībā īsti nestrādā. Saprotu, ka tā ir līdzekļu taupīšana, bet man tas saknē šķiet nepareizi. Un patiesībā mums ir izveidojusies tik spēcīga Jura Žagara vadība, ka nav mums īsti neviena kultūras cilvēka, kas pārstāvētu amatiermākslu vai bērnu pasākumus. Vēl domāju, ka pašvaldībai nav viss jāizdara priekšā. Patiesībā ir jāatbrīvo iespēja cilvēkiem pašiem darīt un radīt. Tas attiecas arī uz sportu. 

B. Roze: –  Piekrītu, ka ir jābūt kultūras pārvaldībai nošķirti no tūrisma. Šis jautājums būtu jāsakārto visa jaunā novada kontekstā, lai nav tā, ka kaut kur kultūru vada jaunatnes lietu speciālists. Citur tūrisma speciālists un tā tālāk. Ceru, ka, veidojot jauno novadu, būs iespējas un laiks pētīt labās prakses citās pašvaldībās un plānveidīgi strādāt pie kultūras jomas.

O. Kaulēns: – Es vienmēr esmu dejojis, spēlējis amatierteātrī un ir svarīgi domāt par amatierkustības attīstību un atbalstīšanu. Es nepiekrītu, ka  jāatbalsta ir tikai augstā māksla. Noteikti ne! Lai nav tā, ka Cēsis kļūst tikai par skaisto fasādi, kur pie mums brauc tikai augsta ranga mākslinieki, bet paši novada ļaudis paliek bez savas dejas, dziesmas vai teātra izrāžu radīšanas prieka.