Bērni jāvirza priekšplānā, skola ir tikai rīks

Sarunā par izglītības vīziju apvienotajā novadā piedalās divi saraksta līderi Cēsu Jaunās vidusskolas direktors IVO RODE un Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas direktors OSKARS KAULĒNS. Abi ir radoši un spēcīgi pedagogi un līderi, kuri savas skolas virza pretim jauniem mērķiem un redz to, kādai izglītības sistēmai būtu jābūt jaunajā Cēsu novadā. Ar kandidātiem sarunājās žurnāliste Liene Lote Čemme.

– Kā vērtējat pašreizējo izglītības sistēmu Cēsu novadā? 

O. Kaulēns: – Cēsu novadā strādāju tikai deviņus mēnešus, taču esmu pamanījis, ka noteikti laba ir infrastruktūra un skolas vide, kurā visi skolēni mācās. Taču esmu dzirdējis, ka ļoti bieži par izglītību runājam skolu infrastruktūras objektu kontekstā. Līdz ar to viena no pārmaiņām, ko es saskatu – veicināt  sistemātisku un regulāru sadarbību skolu starpā, lai novērstu mācību satura piedāvājuma dublēšanos, piemēram, vidusskolas posmā. Tā kā pašvaldība ir skolu dibinātājs, tās atbildība ir palīdzēt skolām sarunāties, ja tās nav gatavas to darīt uz personīgu iniciatīvu pamata. Šobrīd skolas vairāk atrodas konkurences, nevis sadarbības attiecībās, un, piemēram, vidusskolu starpā nav regulāras ikdienas komunikācijas. Protams, ja man ir nepieciešams, es meklēju un sazinos ar konkrētu direktoru, taču Izglītības pārvalde vai pašvaldība kā dibinātājs šo jautājumu nav sakārtojis. Ja skolas savā starpā nesarunājas, piemēram, tās, kas piedāvā vidusskolas posma izglītību, mēs nevaram zināt, vai piedāvājums, ko vidusskolas veido 10. klašu skolēniem, apmierina visas vajadzības, kas ir novada jauniešiem. Tad mēs nonākam pie rezultāta, ka skolēni dodas mācīties uz citiem novadiem, un pašvaldība par to maksā. Noteikti izglītības centrā ir jābūt skolēnam, nevis organizācijai. Un tā ir atbilde uz jautājumu, cik skolas novadā ir nepieciešamas. Katram skolēnam sava, ja vien tā piedāvā viņa vajadzībām atbilstošāko programmu. 

I. Rode: – Ļoti bieži pašvaldība stāsta un lepojas ar dažādām iestādēm, arī skolām, bet visbiežāk tas nav pašvaldības nopelns, bet atsevišķu aktīvistu, skolotāju nenogurstošs darbs. Skumdina, ka nav īsti tālejoša plāna un stratēģijas izglītības nozarē. Mēs vienkārši peldam pa straumi un skatāmies, kas notiek. Gadiem saskaramies ar problēmu, ka daudzās skolās samazinās skolēnu skaits, trūkst pedagogu. Tas bija ceļš, kā es pirms daudziem gadiem nokļuvu skolā, jo vienkārši nebija, kas māca un tiku pieaicināts. Strādāju 4 dažādās skolās, jo nebija pedagogu. Piekrītu, ka bērns ir jāizvirza priekšplānā, un skola ir tikai rīks, lai skolēns sasniegtu konkrētus mērķus.

O. Kaulēns: – Es uz pašvaldības lomu izglītībā raugos kā uz vecāku lomu pret saviem bērniem. Pašvaldība ir skolu dibinātājs, un tas nozīmē, ka pašvaldībai ir vecāka pienākums pret organizācijām, ko tā ir izveidojusi. Tas, ko es novēroju, ienākot savā skolā, – pašvaldība nebija preventīvi rīkojusies brīdī, kad skola vairs nespēja uzrādīt tik augstus rezultātus, kā tas bija ierasts. Ja skolas dibinātājam nav pieticis drosmes pieņemt lēmumu par veicamajām pārmaiņām organizācijā, jautājums ir, kā pašvaldība rūpējas par savām skolām? Šajā gadījumā pašvaldība nav līdz galam īstenojusi savu vecāka pienākumu. Runa ir ne tik daudz par skolu skaitu pašvaldībā, cik par piedāvājumu un mācīšanās pieredzes daudzveidību, ko skolēni iegūst. Tas ir galvenais arguments. Tad arī pazudīs jautājums, vai 5 vai 12 skolas vajadzīgas jaunajā novadā. Tam vairs nebūs nozīmes. Jā, lielā skolā var resursus koncentrēt un piedāvāt plašākas iespējas. Taču, ja organizācijā, kas ir skaitliski mazāka, ir skaidrāka vīzija un piedāvājums, jābūt pamatojumam, kādēļ šī skola būtu jāaizver.  

I. Rode: – Es teikšu, ka šī novadu reforma ir nepieciešama arī tādēļ, lai pārraudzītu izglītības nozari daudz plašāk, nevis tikai katram sava mazā novada vai pāris pagastu robežās. Lūk, jāskatās, kas bērniem jaunajā Cēsu novadā ir nepieciešams! Esmu par izvēli. Un pašvaldības uzdevums ir nodrošināt visiem bērniem atbilstošu un kvalitatīvu piedāvājumu. Vieniem vairāk piemērota ir liela skola pilsētā, citi bērni nespēj mācīties lielās klasēs. Bērni ir dažādi, un tādēļ izglītības piedāvājumam ir jābūt dažādam un daudzveidīgam.

 – Kāds ir jūsu reālais problēmu risinājums?

O. Kaulēns: – Pirmkārt, veikt skolēnu un vecāku vajadzību pētījumu. To varētu saukt par novada mācīšanās vajadzību diagnostiku, lai saprastu, kas ir mūsu skolēnu reālās vajadzības un intereses novada teritorijā. Otrkārt, palīdzēt vecākiem pieņemt pamatotu lēmumu, kura skola viņu bērnam ir piemērotākā, ar domu, ka pašvaldība ir tā, kas zina – ja bērna interesēs ir sociāli humanitārais virziens, tad labākie skolotāji ir šajā skolā; ja kāds cits virziens – tad citā skolā. Ja, piemēram, Vecpiebalgas vidusskolā būs spēcīgākais skolotājs kādā mācību priekšmetā, skolēnam vajadzētu mācīties tur, un pašvaldībai būtu jādomā, kā viņu turp nogādāt. Šobrīd pašvaldības Latvijā nepalīdz pieņemt gudrus lēmumu, kur skolēnam mācīties nākamajā izglītības posmā. Mēs veidojam mītu, ka visas skolas ir labas. Jā, ēkas ir labas, taču pašvaldības lēmumpieņēmēji nevar zināt, ka mācību process ir kvalitatīvs, ja tās nav piedzīvojušas skolas ikdienu. 

I. Rode: – Bez akadēmiskajām zināšanām ir vēl kaut kas vairāk. Vai mēs varam atļauties katrā klasē pedagoga palīgu? Vai pašvaldībai pietiktu tam naudas? Protams, ka pietiktu! Vai mēs varam pārstāt rīkot kursiņus un sniegt pedagogiem kvalitatīvu metodisko palīdzību? Vai varam pārstāt cerēt, ka skolas pašas saviem spēkiem tiks galā ar visu pedagoģijas ikdienas buķeti, un pašvaldība sniegtu atbalstu pēc būtības? Vai pedagogu trūkuma jautājumu varam risināt vismaz novada līmenī? Vai varam mainīt pieeju tam, kā raugāmies uz izglītību mūsu novadā? Varam, nav izvēles, tas ir jādara! Skolas, pateicoties savam kolektīva sastāvam, tradīcijām, pat ģeogrāfiskajam novietojumam, var specializēties kādā no jomām. Nekad neesmu sapratis, kāpēc tā nenotiek, kāpēc netiek izmantoti tie labākie kadri, kuri skolā ir, iesaistīti vecāki, vietējie uzņēmēji. Kad pats nokļuvu skolas vadībā, sapratu – nepietiek jaudas, ikdienas darbi apēd labās idejas. Šeit pašvaldības atbalsts būtu īstajā vietā!

– Sacījāt, ka skolās trūkst pedagogu. Vai ir padomā kāds risinājums?

 I. Rode: – Jāliek uzsvars uz skolotājiem kā prioritāro profesionālo grupu. Skolotājiem jāpiedāvā konkrēts atbalsts – metodiskais, finansiālais, emocionālais. Nav taču noslēpums, ka Latvijas skolās strādā daudz patiešām nogurušu skolotāju, kurus īsti neviens neatbalsta. Pašvaldībā būtu jādarbojas Izglītības pārvaldei, kura ir metodiskais centrs, atbalsta punkts pēc būtības, regulāri apmeklē skolas, runā ar pedagogiem, vecākiem, palīdz organizēt visa novada mēroga sadarbību, piemēram, mācību priekšmetos – metodiskās apvienības vēstures skolotājiem, audzinātājiem, utt.

O. Kaulēns: – Noteikti ir iespējas, kā atbalstīt skolotājus, arī finansiāli par labiem darba rezultātiem. Taču ne mazāk būtisks ir psiholoģiskais un emocionālais aspekts, piemēram, supervīzijas ir aktuāla vajadzība, par ko pašvaldība vēl nav domājusi. Dot iespēju pedagogiem izrunāt uzkrātās emocijas un ar citu skatu paraudzīties uz savu profesionālo darbību. Arī šis būtu veids, kā pašvaldība varētu pildīt vecāka pienākumu pret savām skolām un skolotājiem. 

I. Rode: – Tas ir tas, ko Cēsu Jaunā skola līdz šim pati ir darījusi – algojusi mentorus, metodiskā atbalsta speciālistus, lai atbalstītu pedagogus. Un tas skolai prasa papildus līdzekļus. Bet to patiešām dara arī citas skolas pašas par saviem resursiem. Jo skaidrs, ka arī pedagogiem ikdienā ir nepieciešams atbalsts. Bet runājot par jaunajiem pedagogiem un viņu piesaisti skolām, jāteic, ka arī šeit ir plašs darba lauks. Es zinu, kā ir tad, kad augusta beigās zvana no dažādām skolām un lūdz, lai tur mācu skolēnus. Jā, trūkst pedagogu. Mēs Cēsu Jaunajā skolā regulāri paši uzņemam jaunos pedagogus un tos augustā intensīvi mācām darbam. Bet jāpiemin, ka Cēsīs ir LU pedagoģijas fakultāte, un visi šie studenti meklē iespēju kaut kur strādāt. Un šajā gadījumā varbūt atkal skolai nav tik liela kapacitāte, lai šos jaunos 1. kursa studentus atbalstītu, bet tomēr tā ir iespēja piesaistīt skolā topošos pedagogus. Novads taču galu galā varētu slēgt līgumu ar universitātēm, nodrošinot visiem darba vietas.

O. Kaulēns: – Jaunos skolotājus var piesaistīt, ja zini, kāds ir viņiem pieejamais profesionālais atbalsts un finansiālā palīdzība no pašvaldības. Es pārcēlos no Ventspils uz Cēsīm, lai kļūtu par skolas direktoru, un pašvaldība man piedāvāja dzīvesvietu. Tas ir būtiski jaunam speciālistam, kurš uzsāk dzīvi novadā. Tās var būt stipendijas jaunajiem skolotājiem, kas sāk strādāt Cēsu novadā un pārceļas ar savu ģimeni. 

I. Rode: – Turklāt jaunie pedagogi trūkst arī attālākām lauku skolām. Jādomā, kā piesaistīt pedagogus arī šajās skolās. Lūk, stipendija, dzīvesvieta vai atbalsta komanda. Taču te ir atkal cits jautājums, kā šādās skolās piesaistīt jaunos speciālistus. Piemēram, izveidojot konkrētu moduli, ka vēsturi nemācam katru nedēļu, bet aizbraukt vienu reizi mēnesī un pasniegt konkrēto stundu skaitu. Es pats Ikšķiles Brīvajā skolā pirms Covid-19 ierobežojumiem strādāju tā, ka četras stundas vadīju bērniem attālināti, bet piekto braucu vadīt uz vietas. Iespējas ir, bet tas liek mainīties izglītības sistēmai kā tādai un atkal – skolai pašai šo visu saorganizēt, bez palīdzības no Izglītības pārvaldes –  teju neiespējami!

O. Kaulēns:- Kāpēc nevarētu būt tā – ja zinām, ka mums vislabākais ķīmijas skolotājs, piemēram, ir Priekuļu vidusskolā, visi skolēni pie viņa var mācīties. Man kā direktoram ir jānodrošina skolotāji, un es zinu, ka sanāk kādu skolotāju uzlikt kā “ielāpu”, lai tikai būtu, kas strādā. Varbūt pašvaldībā ir jāmodelē sistēma, ka, piemēram, visi vidusskolēni konkrētus mācību priekšmetus mācās pie labākajiem skolotājiem neatkarīgi no tā, kurā skolā viņš strādā. Arī attālinātais mācību darbs ir iespēja. Manā skolā krievu valodas skolotāja, kas ir “Iespējamās misijas” absolvente, mācību stundas sāka vadīt attālināti jau tad, kad skolēni vēl mācījās klātienē.

I. Rode: – Bet tas pats attiecas uz atbalsta personālu, kurus šādi varētu piesaistīt skolām. Piemēram, sociālie pedagogi, psihologi, logopēdi, uztura speciālisti, ergoterapeiti. Arī šeit saskatu iespēju sadarboties skolu starpā. Jo šobrīd patiešām ir tā, ka katra skola ir teju vai sava valsts ar naidīgu ārpolitiku. It kā viens otram smaidām, bet īsti nesadarbojamies. 

O. Kaulēns: – Par atbalsta personālu tā ir ļoti svarīga ideja. Man skolā, piemēram, nekā no tā nav, bet skolā mācās 200 skolēnu. Šie visi ir pašvaldības bērni, tāpēc domāju, ka pašvaldībai būtu jārūpējas, lai skolām šādi speciālisti būtu pieejami. Domāju, ka izglītība ir pats svarīgākais, par ko pašvaldībām ir jādomā. 

– Bez izglītības jomas vai redzat vēl kādas būtiskas un uzlabojamas lietas jaunajā Cēsu novadā?

I. Rode: – Efektīva un caurspīdīga pārvaldība. Pašvaldība ir liels darba devējs, potenciāli vislabākais un tuvākais partneris gan uzņēmējam, gan ikvienam iedzīvotājam. Bet pašvaldībai ir jābūt vienkāršai, ja cilvēkam ir jautājums, viņu nevar mētāt no viena darbinieka pie otra. Pašvaldības lēmumiem ir jābūt balstītiem sabiedrības interesēs, nevis politiskajā piederībā. Iedzīvotāji ir jāiesaista lēmumu pieņemšanas procesos pēc būtības, nevis uztaisot anketu, kuras rezultāti ir paredzami un viss jau izlemts pirms tam, bet balstot lēmumus statistikā, pētījumos, iedzīvotāju vēstulēs, zvanos, godīgās aptaujās. Pašvaldība ir partneris, kurš savlaicīgi domā par iedzīvotāju darba un dzīvesvietas iespējām, īres tirgus problēma novadā neatrisināsies pati par sevi, vecās ēkas netaps par jaunām tāpat vien, bedres uz ceļiem maģiskā veidā neaiztaisīsies ciet, un uzņēmēji pēkšņi neskries šeit reģistrēties, lauksaimnieki nekļūs par bioloģiskajiem, jo vienā naktī to nosapņos, atkritumi nesašķirosies, dabas un kultūras vērtības pašas sevi nenosargās. Tas ir mērķtiecīgs un sistemātisks darbs, kuram nevar pieiet vieglprātīgi. Kad pašvaldība būs sabiedrībai tuva, palielināsies uzticība un līdz ar to arī iesaiste. Aiza vai plaisa starp iedzīvotājiem un pašvaldību pati par sevi mazāka nekļūs, vajadzīgs ieguldīt daudz darba.

Mēs zinām, ka visām labajām lietām ir vajadzīgi resursi, īpaši finansiālie. Mēs veidosim novada Investīciju aģentūru, kas būs atbalsts ne tikai uzņēmējiem, bet arī iedzīvotājiem, kuri darbojas biedrībās, lauku saimniecībās. Veidosim pašvaldībā projektu vadītāju komandu, kas spēj radīt projektus gan valsts konkursos, gan angļu valodā starptautiskos atbalsta mehānismos. Šajā aģentūrā pulcināsim stiprākos projektu vadītājus no visiem septiņiem novadiem un piesaistīsim papildspēkus.