Zinātne ir kaislība. Par sievietēm tajā Aktualitātes, Fakti, Jaunumi, Viedokļi
11.02.2021

Zinātne ir kaislība. Par sievietēm tajā

Starptautiskajā dienā, kas veltīta sievietēm zinātnē, vēlamies pastāstīt par četrām brīnišķīgām zinātniecēm, kuras ir arī Kustības “Par!” biedres. Lai šie stāsti kalpo par iedvesmu kļūt par zinātnieci!

Māra Laizāne ir sociālantropoloģe, pētniece un politiķe. Pēc augstskolas beigšanas bija pētījumu koordinatore, pētniece un konsultante dažādos pētījumos – “Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai” (2015), “Tautas ataudzi ietekmējošo faktoru izpēte” (2013), “Residents’ understanding and perception of the impact of renovation of multifamily dwellings” (2014) un citos. Kopš 2019. gada ir Kustības “Par!” izpilddirektore.

“Man patīk zinātne un pētniecība, jo tur ir daudz vietas jautājumiem un nezināšanai, kas kopā ar kaislīgu interesi uzzināt ved uz ko jaunu, vai atkal apstiprina jau zināmo. Man patiesi interesē cilvēki un tas, kāpēc viņi dzīvo tā, kā dzīvo. Cilvēku pētniecībā sanāk atkal un atkal izaicināt savus pieņēmumus un aizspriedumus – bieži tas, kas pētījuma sākumā liekas pašsaprotams, vēlāk izrādās pavisam citāds. Tā tāda pārņemama prakse arī citur dzīvē – godīgi teikt, ka nezinu, bet gribu uzzināt. Nezināt ir labi, ar nezināšanu sākas viss jaunais.”

Laima Geikina 2007. gadā ieguvusi doktora grādu pedagoģijā, 2014. gadā ieguvusi doktora grādu teoloģijā. Strādā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē kā vadošā pētniece un profesore. Ir Rīgas domes deputāte Par!/Progresīvie frakcijā.

“Pilnīgi noteikti varu teikt, ka pētniecība un nodarbošanās ar zinātni ir mana kaislība! Pētījumus reliģiskās izglītības laukā sāku 90to gadu vidū. Ir pagājuši vairāk kā 25 gadi, bet sākotnējās jūtas nav izdzisušas. Un arguments, ka ģimene vai bērnu audzināšana varētu traucēt nodarboties ar šo mīlestības darbu, neatrod apstiprinājumu manā gadījumā. Atceros, savu pirmo nopietno pētījumu pēc IZM pasūtījuma veicu brīdī, kad mans trešais bērns bija mēnesi jauns/vecs. Ļoti motivēja gan ģimenes, gan tuvāko domu biedru atbalsts!”

Anna Žabicka ir sociālantropoloģe un Vīnes universitātes doktorante.

“Esmu sociālantropoloģe, kas zinātnē nonāca lēnām un nemanāmi, sekojot savam interešu lokam. Domāju, ka padziļināta interese ir galvenais iemesls ko tādu uzsākt. Taču sociālajās zinātnēs, manuprāt, neiztikt arī bez cilvēkmīlestības un vēlmes ietekmēt procesus, kaut vai zinātniski pamatoti norādot uz laukā izpētītājiem problēmjautājumiem.

Šobrīd savas disertācijas ietvaros pētu rūpju attiecības Latvijas laukos. Pievēršos jautājumam par sociālās aprūpes iestādes nozīmi lauku teritorijā, raugoties uz tur praktizēto aprūpi un rūpēm kā uz attiecību (pār)veidojošu (t. sk., uzturošu vai potenciāli šķeļošu) praksi un resursu, kas sniedzas pāri sociālā aprūpes centra sienām un tādējādi, iespējams, kļūst par daļu no plašākas sociālās reprodukcijas Latvijas laukos. Caur aprūpes praksēm pievēršos jautājumiem par novecošanos kā personiski un sociāli nozīmīgu pāreju, iedzīvotāju izjūtām par (ne)piederību vietai, laukiem, valstij, sabiedrībai un laikam, kā arī cilvēku, galvenokārt darbinieku iztēlotām nākotnēm Latvijas laukos un par Latvijas laukiem. Kas notiek it kā tukšojošos Latvijas laukos, kur lielāko cilvēku blīvumu un stabilākās darba iespējas veido pansionāta cilvēki? Kas notiek vietā, kas simbolizē sabiedrības novecošanos?”

Liesma Ose ir augsta līmeņa eksperte izglītības politikas, pedagoģijas, sabiedrības integrācijas un starpkultūru komunikācijas, cilvēktiesību jomās. Pašreiz Liesma pilda vecākās ekspertes amata pienākumus Labklājības ministrijā.

“Manu darbu raksturo pētniecības un cilvēktiesību aktīvisma sintēze, kā arī starptautiskas sadarbības pieredze. Pētnieciskās intereses aptver izglītības politikas, pedagoģijas, sociālās politikas, sociālā darba, kultūru dažādības tematiku.

Pirmo zinātnisko rakstu pedagoģijā publicēju 1996.gadā, pēdējais sociālā darba ētikas tematikā gaida publikāciju patlaban sagatavošanā esošā kolektīvā monogrāfijā. Visaizraujošāk ir bijis pētīt sabiedrības saliedētības tēmu, cenšoties projektēt stabilus “tiltus” etniski un valodiski sašķeltā, trauslā un aizdomu pilnā sabiedrībā. Vislielāko gandarījumu sniedza cilvēktirdzniecības upuru sociālās atveseļošanas izpēte un viņu vajadzībās balstītu pakalpojumu modelēšana.

Kāpēc vienai domājošai un nevienaldzīgai būtnei nodarboties ar zinātni? Lai pasauli darītu labāku, bet labo darītu, balstoties pierādījumos. Un pierādījumu burvība ir to daudzveidība: no precīza mērījuma, atkārtotām izpētes sērijām, līdz pat ķermeniski izjustai un pārdzīvotai pieredzei vienā no feministiskajām tradīcijām. Zinātne ir skaista. Radošums ir vaļā un jūs gaida!”


Back to top