Ekspertu diskusijas atziņas: kas ir taisnīgums?

Taisnīga ienākumu pārdale un sociālo problēmu risināšana ir daži no pamatjautājumiem liberālo taisnīguma teoriju struktūrā.

7. novembrī Kustības “Par!” Apvienotās Karalistes nodaļa vadītājs Lauris Beinerts sadarbībā ar partijas biroju rīkoja virtuālo tikšanos “Liberālisms un taisnīgums: politiskās teorijas diskusija”. Diskusiju vadīja Kustības “Par!” biedrs, politikas zinātnes maģistrs Matīss Veigurs, bet kā eksperti piedalījās Eiropas Parlamenta deputāts un politikas zinātnes pasniedzējs Ivars Ijabs un Kustības “Par!” biedre, 13. Saeimas deputāte un pretkorupcijas un labas pārvaldības eksperte Inese Voika.

Kas ir taisnīgums?

M. Veigurs uzsvēra, ka taisnīgums nebūt nav viennozīmīgs jēdziens, jo izpratne par to ir ļoti atkarīga gan no kultūras un sabiedrības, gan no personīgās pieredzes.

I. Voika dalījās atmiņās par taisnīguma izpratnes veidošanos deviņdesmito gadu sākumā, kad mainījās sabiedrība pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Viņa atsaucās uz globālo vērtību pētījumu, kurā, neatkarīgi no citiem apstākļiem, visi aptaujātie kopumā spēja vienoties par vairākām svarīgākajām lietām – godīgumu, taisnīgumu, atbildību, cieņu un līdzcietību, kas nozīmē to, ka ir iespējamas universālas vērtības.

I. Ijabs īsumā raksturoja taisnīguma teorētiskos aspektus, un jo īpaši pievērsās politikā svarīgam aspektam – taisnīgai ienākumu pārdalei, kas ir viens no pamatjautājumiem liberālo taisnīguma teoriju struktūrā.

Pastāv divi galvenie virzieni – libertārisms un sociālais liberālisms

Libertārieši uzskata, ka taisnīguma pamatā ir brīvībā – taisnīgs ir viss, kā pamatā ir vienlīdzīga, brīva un informēta izvēle. Sociālā liberālisma stūrakmens ir vienlīdzība, jo īpaši vienlīdzība “izejas pozīcijā” jeb piedzimstot.

Ar to vien, ka kāds ir piedzimis mazāk priviliģētos apstākļos, viņam nevajadzētu būt automātiskiem šķēršļiem uzlabot savu situāciju, pie tās piestrādājot. Piemēram, sociālā liberālisma politiskā pozīcija ir tāda, ka valsts palīdz cilvēkiem, kuri piedzimuši nabadzīgā ģimenē, kļūt turīgiem, nevis dodot vienkārši naudu, bet veicinot pieejamu izglītību pilnīgi visiem, tā dodot instrumentu savas pozīcijas uzlabošanai.

Tas, ka kāds ar saviem finansiālajiem resursiem vai kontaktiem var iegūt izglītību, nenozīmē to, ka citiem tā automātiski tiks liegta – valsts rūpējas, lai tas nenotiktu. Līdzīgi arī citās sfērās, piemēram, veselībā.

Atšķirība no sociāldemokrātiem? Sociālais liberālisms nesaka, ka šiem mērķiem obligāti vajag pārdalīt bagātākās sabiedrības daļas resursus (tiek pieļauts kā instruments), bet būtiskākais ir veicināt pieejamību visiem.

Valstij jārūpējas par to, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas cilvēkiem uzlabot savu pozīciju sabiedrībā, kā arī visām sabiedrībā pastāvošajām nevienlīdzībām sabiedrībā jānāk par labu tiem, kuriem iet vissliktāk.

Dzīvesbiedri

Reāls un aktuāls jautājums no taisnīguma perspektīvas ir Dzīvesbiedri. Ilga diskusija izvērtās par Dzīvesbiedru likuma pieņemšanu, un diskusijas dalībnieki vienojās, ka, raugoties no taisnīguma viedokļa, nav būtisku argumentu, lai nevirzītu šo jautājumu politiskajā dienaskārtībā.

Likuma pieņemšanu problemātisku padara tas, ka diskusijās argumentācija pret šo jautājumu pārsvarā tiek reducēta uz “ideoloģijas uzspiešanu” vai nevēlēšanos diskutēt vispār. Politiķu vidū dominē bailes, kā arī nespēja skatīt šo jautājumu no taisnīguma perspektīvas, bet I.Voika uzskata, ka lēni, bet tomēr izmaiņas domāšanā notiek. Augsta izpratne par dzīvesbiedru tiesiskās aizsardzības nepieciešamību ir tieši jaunās paaudzes vidū, tādēļ tas ir tikai laika jautājums. Sabiedrība mainās straujāk nekā politiķi, tāpēc tā būs galvenais pārmaiņu dzinējspēks.

I. Ijabs akcentēja, ka atsaukties uz Satversmi kā taisnīgumu definējošu dokumentu viennozīmīgi nevar, jo politiskās partijas savās programmās regulāri aicina mainīt pamatlikumu, un tas ir normāls politiskais process. Arī dzīvesbiedru regulējuma gadījumā tā nav iešana pret Satversmi, bet gan lemšana par diskriminācijas novēršanu, nevienam neatņemot Satversmē noteiktās tiesības.

Lielākā problēma ir tā, ka vairumam politiķu ir izdevīgāk pieslieties konservatīvajam vairākumam, lai sargātu savu personīgo tēlu, izvairoties no šādu grūtu tēmu apspriešanas.

Sociālais taisnīgums vs. ienākumu pārdale

Diskusijas dalībnieki pievērsās arī finansējuma pārdales jautājumiem gan Latvijā, gan Eiropas Savienības līmenī. I. Ijabs komentēja Eiropas Parlamenta dienaskārtībā esošo ideju par finansējuma liegšanu tām savienības dalībvalstīm, kuras grauj tiesiskumu un likuma varu, kas ir bijuši problemātiski jautājumi tieši Polijā un Ungārijā. Šajā gadījumā ir iespējams izmantot šādu sviru, tomēr tā varētu nedarboties pret tām valstīm, kuras ir t.s. “donori” – valstis, kuras ES kopējā budžetā iemaksā vairāk nekā saņem.

I. Voika īsumā izstāstīja par COVID-19 pandēmijas krīzes pārvarēšanas lēmumiem Saeimā un valdībā, kā arī galvenajām atšķirībām pandēmijas pirmā un otrā viļņa laikā. Viņa uzsvēra, ka otrā viļņa laikā ir panākts lēmums virzīties uz universālu atbalsta sistēmu, mazāk pievēršoties nozaru un sabiedrības grupu dalījumam, bet cenšoties atbalstīt visu sabiedrību kopumā. Joprojām pastāv bažas par to, vai praksē tas izpaudīsies tikpat labi kā iecerēts.

Grūtības Latvijā sagādā tas, ka par atbalstu pamatā lemj Finanšu ministrija, kura vadās pēc fiskāliem apsvērumiem un kurai šo jautājumu izlemšanā ir grūtības izprast sociālās sekas, radot netaisnību daudzām sabiedrības grupām.

I. Voika uzsvēra, ka krīzes risināšanā stiprākie posmi līdz šim ir bijuši Veselības ministrija un Ārlietu ministrija

L.Beinerts minēja, ka Lielbritānijā sociālais atbalsts tika organizēts daudz plašāk nekā Latvijā, jo galvenais princips bija nodrošināt atbalstu pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, pat tad, ja to saņemtu kāds, kurš to nav pelnījis, jo tad vienlaikus to saņem pilnīgi visi, kuriem tas nepieciešams.