Laima Geikina: Jums jau vajadzētu mazbērnus auklēt, nevis politikā iet

“Jums jau vajadzētu mazbērnus auklēt nevis vēl rauties politikā,” – šādus un līdzīgus izteikumus dzirdu bieži. Latvijas sabiedrībā attiecībā uz darbību politikā valda ne vien ar dzimumu, bet arī ar cilvēka vecumu saistīti stereotipi un aizspriedumi. 

Laima Geikina, Latvijas Universitātes vadošā pētniece, profesore un Rīgas domes deputāta kandidāte nr. 12 “Attīstībai / Par!” + PROGRESĪVIE sarakstā

Facebook komentētāji nav priecīgi par sievietēm politikā

Par to, ka 13. Saeimā ir ievēlēts vēsturiski lielākais skaits sieviešu, ir runāts vairākkārt. Nupat deputātu saimei pievienojusies arī “Attīstībai/Par” deputāte Krista Baumane, kas 13. Saeimas vienā no frakcijām radīja sieviešu vairākuma situāciju (7 no 13). Priecīgi dalījos šajā notikumā savā Facebook profilā. Manuprāt, tas, patiesi, liecina par noteiktā politiskā spēka vārdu un darbu saskaņu.

Nebiju gaidījusi, ka aizrādījumus par savu sapriecāšanos saņemšu tik ātri: kas tur sevišķs? Sekoja norādes par domāšanas spēju zudumu un šādu ziņu kvalificēšana par “sava veida rasismu”.

Šī ir tikai viena epizode daudzo diskusiju saturā, kurās joprojām nākas saskarties ar stereotipiem uzskatos par sievietes lomu un funkciju sabiedrībā.

Vai sieviete ir vērtīga tikai tad, kad viņa ir māte?

Būt mātei ir cienījami un mūsu bērni sniedz gandarījumu vecāku dzīvēs. Bet, vai tas ir vienīgais, kas sievieti dara cienījamu un gandarītu? Ko iesākt tām sievietēm, kurām objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams saņemt apsveikumus Mātes dienās un izbaudīt šos gandarījuma brīžus? Cik (un vai vispār) mazāk vērtīga sabiedrībai ir sieviete, kura izvēlas nekļūt par māti? Atbildes uz šiem jautājumiem atradušas divas sociālantropoloģes – Aivita Putniņa un Elīna Kursīte.

Abas norāda, ka dzīvojam “mednieku un mājsaimnieču” un natālisma (valsts atbalstīta dzimstības veicināšanas politika) ideoloģijas kultūrā. Abos gadījumos sievietes vērtību sabiedrībā nosaka tikai viņas bioloģiskais dzimums un reproduktīvā kapacitāte.

Šajā nedēļā noskatījos režisores Blandinas Lenuāras filmu “50. pavasaris” (Francija), kuras laikā pēkšņi nāca atklāsme, ka mēs esam ieauguši kultūrā, kura sievietes vērtību sasaistot ar reproduktīvo funkciju, ir padarījusi nevērtīgu ne vien sievieti, kurai nav bērnu, bet arī ikvienu sievieti pēc reproduktīvā vecuma beigām. Pētījumi liecina, ka negatīvi stereotipi par veciem cilvēkiem ir saistīti ar vēlmi noteikt vecuma ierobežojumus vēlētai personai, kā arī ar morālo priekšstatu tradicionālismu.

Mana vecuma sievietes kļūst neredzamas, un viņām nedrīkst būt lielāki sapņi kā vien mazbērnu audzināšana. Jo tādā veidā vēl kaut nedaudz pagarinās “derīguma termiņš”. 

Kāpēc par to rakstu? Dzīvoju ilūzijā, ka esam izauguši no šāda priekšstata par sievieti labākajos gados. Diemžēl, realitāte sevi atgādināja komentāru veidā zem mana Facebook ieraksta par kandidēšanu Rīgas Domes vēlēšanās.

Kā jums šķiet, kas Facebook komentēja visenerģiskāk? Sievietes!

Jaunas un ne tik jaunas mani aicināja: ”jauniešiem vajag dot ceļu”, “mīļā, met mieru”, “jums jau vajadzētu mazbērnus auklēt, nevis rauties politikā”. Šajos komentāros sastapās stereotipi par sievietes lomu sabiedrībā un eidžisms – “veids, kādā mēs domājam, jūtam un rīkojamies attiecībā pret vecumu un novecošanu. Izjūtu līmenī tie ir aizspriedumi; domāšanas līmenī tie ir stereotipi; rīcības līmenī tā ir diskriminācija.”

Tā nu es stāvu šīs kultūras vidū “nepareizā” dzimumā, “nepareizā” vecumā ar “nepareiziem” sapņiem un mērķiem. Tieši tāpēc jau esmu politikā – sieviete pirmspensijas vecumā, pārliecināta, ka manu vērtību nenosaka spēja dzemdēt un atbilstība jaunības kulta kritērijiem.