Aktualitātes, Jaunumi, Viedokļi
Daniels Pavļuts: Spridzināt vai celt? – par Rīgas koncertzāli
Man pēdējās dienas ir iekšēji nepatīkama sajūta. Tāda sajūta, kas rodas pēc tam, kad pakāpeniski saproti, ka esi līdzatbildīgs par nepareiza lēmuma pieņemšanu. Politikas ritmā un daudzo procesu starpā tu neesi varējis līdz galam klāt izstāvēt lēmumam, kas var izrādīties ne tikai nepareizs un atceļams, bet arī traumatisks.
Daniels Pavļuts, “Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijas priekšsēdētājs un Kustības “Par!” valdes priekšsēdētājs
Viedokļraksts oriģināli publicēts Delfi.lv portālā un pieejams šeit: https://www.delfi.lv/news/versijas/daniels-pavluts-spridzinat-vai-celt-par-rigas-koncertzali.d?id=52242993
Pat ja lēmumu pieņem nevis tu pats, bet tavi kolēģi un partneri valdībā, pat ja esi iebildis pret šādu lēmumu koalīcijā. Šis lēmums ir traumatisks cieņai pret arhitektūras mantojumu, pietātei pret Rīgas parkiem, gaidām pret secīgiem un saprotamiem lēmumiem un – pats svarīgākais – politiski oportūnistisks uz Latvijas mūzikas kultūras rēķina. Es, protams, runāju par nu jau bēdīgi slaveno valdības 16. jūnija lēmumu saistībā ar Rīgas koncertzāli, kas, kā arhitekts Pēteris Bajārs ir saskaitījis, tika publiski “apspriests” 33 stundas un 20 minūtes.
Šajās dienās portāls “Delfi” ziņo par notikumiem Ziemeļkorejā, kur šīs valsts valdība ir “uzspridzinājusi ar Dienvidkoreju esošo kopīgās sadarbības biroja ēku”, solot “bruņot atbruņotos kopējās robežas posmus”. Barbarisms vai vājprāts, normāls cilvēks nodomātu. Bet laikam tā ir sevišķi nelaimīga sakritība, ka šajās dienās arī mēs, demokrātiskajā un brīvajā Latvijā, grasāmies, kā pavisam nopietni ziņo “Valsts nekustamie īpašumi”, “uzspridzināt” vienu no modernisma arhitektūras spilgtiem paraugiem pašā Rīgas centrā – ēku Elizabetes ielā 2.
Lai mēs visi saprastu, kas ir noticis – Kultūras ministrija (KM) ir ierosinājusi uzspridzināt (bez pēdiņām, ar sprāgstvielu palīdzību) latviešu arhitektu J. Vilciņa, A. Ūdra, A. Staņislavska un G. Asara projektēto ēku Kronvalda parkā, Rīgas klusajā centrā. KM, kas atbild par kultūras mantojuma saglabāšanu un kuras pakļautībā esošā Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ar pātagu seko līdzi tam, lai, piemēram, privātīpašnieki, kuriem pieder arhitektoniski vērtīgas ēkas, tajās neveiktu patvaļīgus remonta darbus. Tas tā, runājot par veidu, kā piecās minūtēs – atvainojos, 33 stundās un 20 minūtēs – publiski sagraut savu morālo autoritāti kultūras pieminekļu aizsardzībā.
“Esmu Jāņa Vilciņa mazmeita. Vakar biju pilnīgā šokā. Šodien mana neizpratne un šoks turpina pieaugt. Vai tiešām šāda ir Latvijas Republikas KM izpratne par kultūru un attieksme pret ēku, kas novērtēta kā viens no augstvērtīgākajiem padomju laika modernisma paraugiem? Šī vieta ir totāli nepiemērota koncertzālei, autostāvvietu nav, blakus izvietots vēstniecību rajons… atveriet acis!” sociālajos tīklos raksta Rūta Grikmane.
Mūsdienīgās pilsētas Eiropā nozīmīgas kultūras celtnes tiek būvētas divos iespējamos veidos. Viena iespēja – tiek izvēlēta ikoniska, redzama vieta pilsētā, lai uzsvērtu pilsētas ambīcijas. Šajā ziņā AB dambis – projekts, pie kura man savulaik KM kā valsts sekretāram bija iespēja pielikt savu roku – bija ļoti ambiciozs un dārgs, bet saprotams projekts. Kā Elbas filharmonija Hamburgā. Otra iespēja – attīstīt kādu no perspektīvām, bet patlaban mazattīstītām vai degradētām teritorijām pilsētā ar spilgta enkurobjekta palīdzību. Rīgā šādu teritoriju netrūkst – Torņkalns, Skanste, Zaķusala, Ķīpsala, Andrejsala, varbūt pat Latgales priekšpilsēta (kurai ir potenciāls atdzīvoties kontekstā ar “Rail Baltica”) vai Sarkandaugava. Katra no šīm apkaimēm – un līdz ar to arī Rīgas nākotne – ar koncertzāles palīdzību iegūtu milzīgu attīstības dzinuli, potenciālu piesaistīt privātas investīcijas.
Taču pilnīgi nepareizi no pilsētplānošanas viedokļa ir mēģināt milzīgu būvapjomu, kāds neizbēgami ir nopietna mēroga koncertzāle, iespiest jau tā blīvi apbūvētā, ekskluzīvā pilsētas vēsturiskā centra teritorijā. Turklāt vēl vēsturiskā parkā, kur vēl nav skaidri zināms, vai un cik simtgadīgu koku būs jāizcērt, lai nodrošinātu gan ēkas apjoma, gan, piemēram, ugunsdzēsēju piebraucamo ceļu prasības. Ir acīmredzams, ka nopietnas konsultācijas ar pilsētplānotājiem par šīs vietas izvēli nav notikušas, tā nav figurējusi arī daudzajās nozares ekspertu līdzšinējās diskusijās.
Tas, kas notika līdz šim, bija profesionāls process un valdības pēctecīgi lēmumi Rīgā attīstīt koncertzāli kopā ar starptautisku konferenču centru. Tieši starptautisks konferenču centrs ģenerētu ievērojamus, pakalpojumu eksportā bāzētus Pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumus, kas ļautu atslogot valsts budžetu publiskās un privātās partnerības (PPP) modeļa ietvaros. KM vadībā tika veiktas dažāda veida izpētes, izstrādāti finanšu un ekonomiskie aprēķini valsts un privātās partnerības modeļiem, kas ļautu projektu īstenot pēc iespējas īsākā laikā un ar iespējami mazu slogu valsts budžetam. Tika izskatīti projektu varianti ar valsts zemi, pašvaldības zemi, arī privātu zemi konkursa kārtībā un tas viss tika daudzkārt apspriests koalīcijas tā saucamajā darba grupā jeb Attīstības komitejā, kas veltīta koncertzāles jautājumam. Šobrīd visam šim ekspertu, pilsētplānotāju un ierēdņu darbam ir faktiski izteikta neuzticība.
Ir publiski izskanējušas idejas par oligarhu “dāvinātu” zemi koncertzāles vajadzībām, kas nav pieņemamas ne ētisku apsvērumu, ne naudas līdzekļu izcelsmes dēļ. Bet tādēļ, ka oligarhi kaut ko vēlas “dāvināt”, ir bezatbildīgi noraidīt pilnīgi visus valsts un privātās partnerības modeļus, kas ir aprobēti citur Eiropā. Godprātīgiem uzņēmējiem, kas varētu piedalīties godīgā un atklātā PPP konkursā par tiesībām īstenot koncertzāles un konferenču centra projektu kāda no Rīgas perspektīvām apkaimēm, nav jācieš tāpēc, ka mēs Latvijā nespējam atbrīvoties no oligarhu ēnas un neuzticamies paši savai spējai pieņemt jēdzīgus un secīgus lēmumus.
Tā vietā, lai īstenotu jēgpilnu PPP projektu, kādu Latvijā trūkst, mēs valdības līmenī politiski lemjam par modernisma mantojuma nojaukšanu. Tā mēs demonstrējam arī izšķērdīgu attieksmi pret publisko mantu. Ēkas Elizabetes ielā 2 kadastrālā vērtība ir 9 miljoni eiro. Reālā tirgus vērtība, visticamāk, tuvāka 15 miljoniem eiro, par ko šo ēku varētu pārdot, piemēram, kādai starptautiskai viesnīcu ķēdei, kurai būtu jārespektē šis Latvijas modernisma piemineklis. Kā “Sofitel” viesnīca Varšavā, kas ir veiksmīgi iepūtusi jaunu dzīvību modernisma ēkā, kādas, starp citu, pasaulē piedzīvo atjauninātu interesi. Tātad 15 miljoni eiro ir ēkas pārdošanas vērtība un klāt vismaz vēl 3 miljoni eiro nojaukšanas vērtība. Tas nozīmē, ka jaunās koncertzāles tīri ekonomiskais sākumpunkts ir vējā izsviesti 18 miljoni eiro mūsu kopīgās nodokļu maksātāju naudas. Tas galīgi nav labs signāls laikā, kad mēs mēģinām cilvēkus motivēt maksāt nodokļus.
Man ir sevišķi skumji, ka par šī kļūdainā valdības lēmuma ķīlniekiem ir padarīti Latvijas mūziķi, kuri kā neviens ir spējuši mūsu kultūru nest pasaulē. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un citi mūziķi ir nostādīti neapskaužamas izvēles priekšā – jums taču ir jāatbalsta jaunā koncertzāle, jūs nevarat būt pret. Vismaz no savas puses es gribētu Latvijas mūziķiem par šo situāciju atvainoties.
Manuprāt, ir pamats domāt, ka koncertzāle Elizabetes ielā 2, visticamāk, netaps, jo vietas izvēle ir kļūda. Tā ir pilsētbūvnieciski, arhitektoniski un ekonomiski kļūdaina izvēle. Es aicinātu mūs visus – un sāku ar sevi – izdarīt secinājumus par to, kā varēja rasties un tikt pieņemts šāds aplams lēmums. Mums ir jābūt pietiekami tālredzīgiem, lai šo lēmumu atceltu nekavējoties, nevis dažādu procesu agonijā pavadītu turpmākos gadus. Nav vajadzīgi arhitektu protesti, UNESCO rezolūcijas, Valsts kontroles atzinumi un tiesu lēmumi, lai godīgi atzītu – esam kļūdījušies un kļūdu labosim tagad, nepārliksim reālu lēmumu par jauno koncertzāli uz nākamo Saeimu vai valdību pleciem. Ja to nespēs izdarīt šī valdība, tad koncertzāles projektu, visticamāk, būs jāpārņem jaunajai Rīgas domei.
Foto: Ieva Ābele, Saeima
