Lolita Čigāne: Kad Magņitskis ir latvietis

“Viņu bērni apmeklē visdārgākās skolas, viņu dzīvesbiedri valkā atzītu dizaineru apģērbu, un viņi brauc ar vislabākajiem auto. Viņi veic ieguldījumus universitātēs un citās cienījamās organizācijās, lai celtu savu reputāciju, ko bargi sargā sabiedrisko attiecību kompānijas par galvu reibinošiem honorāriem. Daži no viņiem ir Krievijas pilsoņi, kas kļuvuši tauki no Putina režīma laupījuma,” tā 2018. gada 3. februārī rakstīja Lielbritānijas laikraksts The Guardian, vērtējot, ka “Lielbritānija, bet it īpaši tās nekustamā īpašuma tirgus, ir nelegāli gūtu ienākumu paradīze”.

Latvijas Saeima ir sagatavojusi lēmumu par sankciju noteikšanu Krievijas advokāta Sergeja Magņitska atklātajā korupcijā un viņa nogalināšanā iesaistītajām personām, kopumā nosakot persona non grata (nevēlamas personas) statusu 49 personām.

Magņitskis ļaunprātīgi tika nonāvēts Maskavas cietumā, jo viņa klients, investīciju uzņēmums, Krievijas valsts budžetā nodokļos bija samaksājis 230 miljonus ASV dolāru. Šo maksājumu iekāroja Krievijas Federācijas iekšlietu sistēmas amatpersonas, kas, nelikumīgi pārņēmušas kompāniju, panāca valsts budžetā samaksāto līdzekļu zibenīgu atmaksu uz trīs privātpersonu bankas kontiem, nekavējoties veicot naudas pārskaitījumus uz ārzemēm. Pēc Magņitska nogalināšanas cietumā pret viņu tika turpināta tiesas prāva, morālām mokām pakļaujot viņa ģimeni.

Magņitska, 2009. gadā Maskavas cietumā nogalinātā jurista, liktenis ir laikam vislabāk dokumentētais brutālais Krievijas pēdējās desmitgades cilvēktiesību pārkāpumu un augsta līmeņa amatpersonu visatļautības gadījums. Pierādījumu un liecību vākšanā iesaistījās plašs privātpersonu, nevalstisko organizāciju un starptautisko organizāciju loks, savos ziņojumos sīki uzskaitot faktus, pierādījumus, dokumentus, saucot vārdā iesaistītās personas.

Piemēram, ir precīzi dokumentēts, ka Saeimas sagatavotajā sarakstā esošais izmeklētājs Oļegs Silčenko vairākkārt atteicis cietumā brutālos apstākļos esošā Magņitska lūgumus pēc medicīniskas izmeklēšanas un palīdzības, viņa lūgumus vienkārši “arhivējot”.

Sankcijām pakļaujamo personu sarakstā esošā Olga Stepanova bija Maskavas nodokļu inspekcijas nodaļas vadītāja, kas zibenīgi apstiprināja, ka Magņitska pārstāvētā uzņēmuma nodokļos samaksātā nauda nekavējoši pārskaitāma uz trīs privātpersonu bankas kontiem.

Magņitska lietā iesaistītās un sankciju sarakstā nosauktās personas, piemēram, tagad atvaļinātais izmeklētājs Kuzņetsovs, ir ieguvušas īpašumus Dubaijā, luksusa dzīvokļus Maskavā un Kiprā. 

Ar Magņitska lietu saistītais Iekšlietu ministrijas atvaļinātais izmeklētājs Karpovs iegādājies nekustamo īpašumu un luksusa auto 1.3 miljonu apmērā.

Sarastā ir arī Butirkas cietuma ārste Ļitvinova, kas Magņitskim liedza ārstēšanu un meloja par viņa veselības stāvokli, kā arī ārste, kas sniedza nepatiesas ziņas par Magņitska nāves apstākļiem.

Krievijas varas iestādes nav veikušas izmeklēšanu par Sergeja Magņitska aizturēšanas, spīdzināšanas un nāves apstākļiem, un atbildīgās amatpersonas joprojām nav tikušas sauktas pie atbildības. Gluži pretēji, labi dokumentēts, ka vairākas  no tām saņēmušas paaugstinājumus un atzinības. Korupcijā un Magņitska nāvē iesaistītie plaši ceļo pa pasauli un bauda pārticīgas, “rietumu” dzīves piedāvātos labumus.

Latvijai t.s. Magņitska sankciju lēmums jāapstiprina taisnīguma dēļ. Mums jāparāda, ka mēs esam gatavi stingri un principiāli iestāties pret nelikumīgas izcelsmes naudas atrašanos Latvijā, ka atsakāmies pievērt acis uz šādu personu brīvu pārvietošanos un elegantu dzīvesveidu, baudot Eiropas valstu viesmīlību, kvalitatīvus publiskos pakalpojumus un labklājīgu dzīvi.

Tas ir mūsu morālais pienākums, jo dažādos ziņojumos minēts, ka daļa korumpētās, no Krievijas valsts budžeta izkrāptās naudas izceļoja arī caur Latvijas bankām.

Visbeidzot, Krievijas cilvēktiesību aktīvisti un demokrātiskās opozīcijas pārstāvji vairākkārt mums lūguši ierobežot korumpētu amatpersonu ceļošanas un rīcības brīvību Latvijā, jo, atļaujot viņiem baudīt “labāko” no abām pasaulēm – iespēju negodīgi kļūt bagātiem Krievijā un baudīt labu dzīvi Eiropā – mēs mūžīgai atpalicībai pakļaujam pašu Krieviju, kur tā arī nekad var neizveidoties pozitīvām pārmaiņām nepieciešamais sabiedrības atbalsts.